Neatkarīgā izglītības biedrība: Cik izmaksās sešgadnieku reforma?

Pagājušajā nedēļā Neatkarīgā izglītības biedrība piedalījās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, kur centās skaidrot mītus, ko popularizē t.s. sešgadnieku reformas veidotāji, piemēram, ka visi Eiropas Savienības valstu bērni iet skolā no sešu gadu vecuma, ka skolā mācās 12 gadus, un Latvijai kā ES valstij jādara tāpat, ka šobrīd vidusskolas solos sēž “pārauguši” deviņpadsmitgadīgi jaunieši, kuriem jābūt darba tirgū u.tml. Lielākoties tie ir mīti, un politikas veidotāji nereti pretargumentus nevēlas uzklausīt.

Skolu vide nav piemērota sešgadīgiem bērniem

Diemžēl reformas veidotāji nodarbojas ar dažādu mītu izplatīšanu publiskajā telpā, piemēram, Igaunijā, Somijā, Polijā, Zviedrijā, Horvātijā, Lietuvā, Bulgārijā bērni uzsāk skolas gaitas no septiņu gadu vecuma, un šīs valstis neplāno to mainīt. Varu piebilst, ka arī Polijā pirms laika aktualizējās šis jautājums, un, konsultējoties ar Somijas kolēģiem, tika pieņemts lēmums nesākt skolas gaitas no sešu gadu vecuma. Galvenais arguments, kāpēc tika nolemts sešgadniekus nesūtīt skolā, bija vide, proti, tika atzīts, ka ierastā skolu vide šajā valstī nav piemērota sešgadīgiem bērniem. Arī Latvijā skolu vide lielākoties ir akadēmiska, daudz formālāka nekā pirmsskolās. Sešgadīgiem bērniem salīdzinājumā ar septiņgadīgiem ir lēnāks darba temps, viņi ir emocionālāki un ātrāk nogurst, turklāt mūsdienās ir ļoti daudz bērnu ar nestabilu psihi.

Mīts par to, ka visur Eiropā mācās no sešu gadu vecuma

19 gados jaunietis nevar sēdēt skolas solā, jo šajā vecumā jau jābūt darba tirgū - arī šis arguments neiztur kritiku. Igaunija, Somija, Slovēnija, Vācija, Šveice, Dānija, Polija, Norvēģija, Čehija, Zviedrija, Luksemburga, Itālija, Ungārija, Horvātija, Lietuva, Slovākija u.c. - šīs ir valstis, kurās jaunieši absolvē skolu 19 gadu vecumā. Islandē, piemēram, tas notiek pat 20 gadu vecumā. Arī analizējot skolēnu sasniegumus (OECD starptautiskā pētījuma PISA 2015. gada rezultātus), ir redzams, ka pirmajās divās vietās ir valstis, kurās bērni sāk iet skolā septiņu gadu vecumā un pabeidz skolu 19 gadu vecumā - Igaunija un Somija. Skolas gaitu ilgums ES valstīs arī ir dažāds - no 11 līdz 13 gadu.

Mīts par to, ka 19 gados jābūt darba tirgū

Šobrīd vairumam bērnu, kas mācās 12. klasē, ir pilni 18 gadi, tādi, kuriem ir jau 19 gadu, ir tikai aptuveni ¼ daļa. Ar šo reformu netiks panākts, ka 19 gadīgie jaunieši iesaistīsies darba tirgū, drīzāk tiks panākts, ka pieaugs jauniešu bezdarba līmenis.

Man personīgi nav skaidrs, kāpēc izglītības politikas veidotāji atkārtoti cenšas īstenot šo reformu, ja tā jau iepriekš nav tikusi atbalstīta nedz no vecāku, nedz pedagogu puses. Domāju, ka sešgadnieku reforma savu izdevību jau ir palaidusi garām, proti, pirms 10 gadiem bija milzīgas bērnudārzu rindas un pustukšas skolas, toreiz varēja iet divus ceļus - attīstīt sagatavošanas klases sešgadīgiem bērniem skolās vai attīstīt bērnudārzus, saglabājot sešgadnieku izglītību tur. Tolaik valsts izvēlējās radīt atbalsta mehānismu jaunu bērnudārzu izveidei, turklāt pēdējos gados Latvijā mērķtiecīgi tikusi īstenota skolu optimizācija, un daudzās skolās, īpaši Rīgā, nav brīvu telpu. Iedomājamies, piemēram, Rīgas centrā Valda Zālīša pamatskolu vai 49. vidusskolu - konkrētu ēku ar noteiktu klašu skaitu, kur jau tagad visas telpas ir aizņemtas, tāpēc nav saprotams, kas notiks, ja 2018. gada septembrī papildus visiem septiņgadīgajiem bērniem būs jāuzņem arī sešgadnieki. Arguments, ka Rīgā esot pilns ar pustukšām skolām, nepārliecina, jo šādas skolas lielākoties ir perifērijā vai tās, kurām vecāki labprāt met līkumu. Pierīgā skolas lielākoties arī ir pārpildītas.

Ar vienu roku dod, ar otru - atņem

Jāņem vērā, ka šī reforma ir arī nekaunība attiecībā pret uzņēmējiem - visos valsts plānošanas dokumentos tiek uzsvērts, ka jāatbalsta uzņēmējdarbība, taču realitātē ar vienu roku tiek dots, ar otru - atņemts. Uzskatu, ka šīs reformas veidotāji lieliski apzinās, ka līdz ar tās īstenošanu tiks slēgta virkne privāto bērnudārzu (pēc mūsu aplēsēm aptuveni 150) un attiecīgi no darba būs jāatbrīvo daudzi cilvēki. Turklāt Privāto pirmsskolu biedrība izrēķinājusi, ka viņu biedri (40 pirmsskolas) nodokļos valstij samaksā vismaz trīs miljonus eiro gadā. Nedrīkstam aizmirst arī, ka pirmsskolu tīkla attīstīšana sākās ar vairākiem vērienīgiem PPP projektiem, kur pašvaldībām joprojām ir nopietnas finansiālas saistības (Mārupe, Ogre u.c.). Beidzot ir jāsaprot, ka naudas vērtība ir vienāda privātajā un publiskajā sektorā - šajā gadījumā materiālie zaudējumi būs visiem.

Cik izmaksās sešgadnieku reforma?

Nonākam pie jautājuma - cik izmaksās šī reforma un kas segs izmaksas? Mēs visi esam pelnījuši redzēt aprēķinus, cik izmaksās ideja sešgadniekiem uzsākt skolas gaitas? Mūsdienīgas vides izveide vienam bērnam izmaksā 7500 eiro, kopumā tie ir 150 miljoni, ja sareizinām ar visiem 20 000 pirmklasniekiem. Kā tiks nodrošinātas atbilstošas higiēnas prasības - trīs km2 vienam sešgadīgam bērnam, viens sēdpods uz septiņiem bērniem u.c., turklāt šobrīd ir ierasts, ka audzēkņu skaits bērnudārza grupiņā ir 24, tāpēc rodas jautājums, kā to nodrošinās skolas, kurās jau tagad klasē ir līdz pat 30 skolēniem? Pirmo klasi sāks 24 bērni, bet tad pēkšņi 2. klasē uzradīsies vēl seši bērni? Nereāli. Skolas tradicionāli nestrādā no jūnija līdz augustam. Bērnudārzi nestrādā vienu mēnesi. Atkal vecākiem radīsies papildus risināmie jautājumi, kur likt savus bērnus? Plānotajā satura reformā (kompetenču pieejas projektam paredzēti 13 miljoni uz pieciem gadiem) nav iekļauta nauda vides transformācijai, tad kāpēc vispār sešgadnieku jautājums atkal izvirzījies priekšplānā? Vai tas ir veids, kā novērst uzmanību no citām problēmām? IZM un VISC šobrīd būtu jāvelta visi spēki, lai jaunā satura reforma izdotos - nešķiest spēkus blakusjautājumiem, bet strādāt tieši pie satura. Variants “B”, kur sešgadnieki bērnudārzā tiek nosaukti par 1. klasi, arī nešķiet pārdomāts - tas tāpat ir saistīts ar virkni tehniskas dabas problēmām un izmaksām. Visiem taču ir skaidrs, ka sešgadīgi bērni jauno saturu var apgūt neatkarīgi no tā, vai to sauc par skolu vai bērnudārzu. Šobrīd bez liekiem tēriņiem tas var notikt ierastajā vidē - pirmsskolās (bērnudārzos).

Skaidras atbildes no ministrijas

Šobrīd izglītības reformā ir vairāk jautājumu un neskaidrību nekā atbilžu. Bez tam trūkst izpratnes arī par projekta realizācijas periodu - virkne skolu 2018. gada 1. septembrī vēl nebūs gatavas realizēt jauno saturu. Uzskatu, ka ierēdņiem ir jāuzņemas par to atbildība - reforma tik ilgi “ceļoja” pa dažādiem kabinetiem, ka esam pazaudējuši vismaz gadu, ko varētu izmantot skolu un pedagogu sagatavošanai. Nav arī godīgi atbildību uzvelt uz Kompetenču pieejas projekta īstenotāju pleciem. Viņi ir nonākuši situācijā, kur milzīgs apjoms ir jāpaveic neticami īsā laikā - pēc pusotra gada visām pirmajām klasēm jau jāstrādā jaunajā režīmā.

Tas, ko šobrīd IZM un VISC vēl varētu darīt situācijas uzlabošanai, ir īstenot plašas diskusijas ar sabiedrību - profesionāļu organizācijām, vecākiem, skolām, tiesībsargu u.c. Vajadzīgas konkrētas atbildes no reformas virzītājiem, nevis laipošana. Sēdes noslēgumā komisijas vadītāja Ilze Viņķele izteica nepieciešamību pēc konkrēta kalendāra/ laika līnijas ar regulāriem publiskiem paziņojumiem par reformas attīstības gaitu, lai visiem iesaistītajiem ir iespējams sekot līdzi izmaiņām.

Dr.paed. Zane Ozola,
Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja