Svētā Otto atnākšana

Leonīda Gaidaja leģendārajā komēdijā Briljanta roka ir epizode, kurā Andreja Mironova tēlotais blēdis Geša Kozodojevs tiek izmests jūrā uz vientuļas salas. Tur viņš ierauga pa ūdens virsmu staigājošu puisēnu un, pašiedvesta svētuma apgarots, viņam seko.

Ar katru nākamo soli Mironova tēlotais Geša kļūst arvien pārliecinātāks par savu izredzētību un viņa seja kļūst apgarotāka, jo viņš patiesi noticējis, ka spēj gluži kā Bībeles varonis staigāt pa ūdens virsu. Protams, patiesībā viņš iet pa sēkli un, paspēris soli sānis, iegāžas ūdenī.

Ģeniālā aktiera Andreja Mironova atveidotais komiski svētulīgais ģīmis nāca prātā, skatoties piektdienas TV raidījuma 100. panta preses klubs vadītāja Otto Ozola paštīksmināšanos par savu neatkarību, sirdsšķīstību un kādu vēl pašam vien zināmu izcilību. Aizgāja pat tiktāl, ka viņš nevis uzspēlēti komiski kā Mironova varonis, bet pilnā nopietnībā ar apkārtceļojoša sludinātāja patētiku izsaucās: «Tieši tāpēc es esmu šeit, lai to novērstu [sabiedriskās televīzijas vājināšanos].» Ja šajā brīdī virs viņa galvas studijā sāktu mirdzēt nimbs, tad, domāju, vairākums skatītāju nejustos pārsteigti un uzskatītu to kā talantīgu parodiju par dažu mūsu politikāņu apbrīnojamo paštaisnumu. Bet tā nebija nekāda parodija vai ironija BB brokastu stilā. Tā bija šā cilvēka nesatricināma pārliecība.

Var jau būt, ka Otto Ozols patiešām ir svēts un kā jau bezgrēcīgs var pamācīt visus citus, kā pareizi dzīvot. Taču ir divas lietas, kas neļauj šo svētuli uztvert tā, kā viņš pats sevi gribētu uzdot. Pirmkārt, ja kāds regulāri uzsver savu bezgrēcību, tad tas tikai mazina ticību viņa patiesajam šķīstumam. Ja kaut ko par varītēm cenšas iestāstīt, tad, visticamāk, tur kaut kas nav tīrs. Otrkārt, jau nākamajā teikumā Otto Ozols skaidri apliecina, ka ne tuvu nav tas, par ko uzdodas, jo ir vienkārši prasts melis. Kā jau visi krāpnieki.

Reiz gadījās ieskatīties kādā vācu okupācijas laikā izdotā antisemītiskā brošūriņā par Krievijas boļševiku vadoņiem. Tajā cita starpā bija minēta Ļeņina bērnu tautība. Taču, tā kā Ļeņinam bērnu vispār nekad nav bijis, tad arī visiem pārējiem «atmaskojošajiem» faktiem momentā pazuda jebkāda ticamība. Ja grāmatā ir viena acīm redzama aplamība vai pat klaji meli, tad arī visi pārējie fakti iegūst nulles vērtību. Līdzīgi ar Otto Ozola meliem. Par ko tad viņš samelojās?

Viņš, aci nepamirkšķinot, izteica apgalvojumu, ka Neatkarīgajā darbojoties sistēma, pēc kuras pa telefonu no kaut kurienes tiekot noteikts, kādiem jābūt avīzes komentāriem. Četrus gadus regulāri rakstu redakcijas komentārus un varu teikt, ka pa šiem gadiem pat no avīzes galvenās redaktores, nemaz nerunājot par kaut kādiem zvaniem no ārpuses, ne reizes neesmu saņēmis norādījumus, kādam jābūt komentāram. Šajos četros gados ne reizi redakcijā neesmu sastapis Otto Ozolu. Ne reizi neesmu viņu manījis sapulču telpā, kur katru pirmdienu avīzes komentētāji vienojas par to, ko katrs rakstīs un ko intervēs, lai nenotiktu tēmu pārklāšanās. Tātad, apgalvojot, ka kāds nosaka Neatkarīgās komentāru ievirzi, sabiedriskās televīzijas raidījuma vadītājs ir apzināti melojis.

Protams, Neatkarīgajai, tāpat kā jebkuram izdevumam, ir sava ievirze un mūsu avīzes redzējums reti kad sakrīt ar, teiksim, žurnāla Ir pozīciju. Nekad neesmu uzskatījis par cienīgu tērēt kaut santīmu šīs, manuprāt, pretvalstiskās kolaborantu lapeles iegādei. Ja Latvijas likumi atļauj medijiem skalot ārā valsts pamatus (ar ko, manuprāt, pamatā nodarbojas Ir redakcija) un žurnāla kolektīvam patīk to darīt, tad tās ir viņu tiesības. Taču, ja par manu nodokļu naudu ēterā uzstājas sabiedriskās televīzijas moderators, tad vēlos dzirdēt nevis melus un tīksmināšanos par savu pašiedomāto taisnumu, bet gan profesionālu raidījuma vadīšanu, novēršot melu izplatīšanu par klātneesošiem medijiem. Privātajā portālā TVNET Otto Ozols var rakstīt, kādas vien muļķības vēlas (nepārkāpjot likuma un, vēlams, arī ētikas robežas), bet sabiedriskajā medijā viņam jāuzvedas, respektējot arī citu viedokļus. Citādi var sanākt tāpat kā Mironova Gešam Kozodojevam, kad viņš ar visu savu svētulīgo ģīmi ievēlās dzelmē.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais