Var kritizēt Džordžu Sorosu un viņa mācību, taču nevajadzētu to ignorēt. Ja gribam nupat notikušās Saeimas vēlēšanas vērtēt no polittehnoloģiskā
viedokļa, tad atliek atšķirt Dž. Sorosa grāmatu Maldu varbūtības laikmets, un daudz kas kļūst skaidrāks. Lasām: "Cilvēki ir vieglāk ietekmējami,
ja vēršas pie viņu emocijām, nevis izmanto racionālus argumentus, taču, lai šāda stratēģija būtu efektīva, emocionālā vēsts nedrīkst būt pārāk acīmredzama." Vienotība, Saskaņas centrs, ZZS savu emocionālo vēsti bija ietinuši tādā kā puscaurspīdīgā plīvurā un vēlēšanās ieguva
pieklājīgu deputātu pārstāvniecību. VL/TB/LNNK, PLL, PCTVL blieza kā ar bomi pa pieri un ir spiesti samierināties ar niecīgu pārstāvniecību
vai vispār palikt aiz borta.
Lai labāk izprastu metodes būtību, aplūkosim piemēru. Kas ir vairāk panācis, lai homoseksuālas attiecības sabiedrības acīs atzītu par normālām? Skandalozi praidi vai Anga Lī filma Kuprainais kalns, kurā atainotā divu homoseksuālu cilvēku mīlas drāma izraisa skatītāju līdzpārdzīvojumu? Protams, var teikt, ka viens otru papildina līdzīgi kā labais un sliktais izmeklētājs. Kā Saskaņas centrs un PCTVL. Kā Giļmans un Ušakovs. Tas, ka aplinkus ceļi ved pie mērķa ātrāk nekā taisnvirziena kustība, ir zināms jau kopš Mozus laikiem. Karstas galvas to gan parasti piemirst. Karstas galvas ir gandrīz vai sinonīms jaunām galvām, jo jaunības azarts dod priekšroku formulai – visu vai neko, tagad vai nekad. Latvija un latviešu tauta ir jauna valsts un jauna nācija. Latviešiem grūti sacensties viedumā ar pieredzējušākām nācijām. Latvieši viegli notic saldajam vārdu sīrupiņam un ar prieku krīt labo izmeklētāju izliktajās lamatās.
Latvietim šķiet, ka ienaidnieks ir acīmredzams. Treniņtērpā tērpies urla, graužot saulespuķu sēklas. Ja ļaunums būtu tik primitīvs, tad ar to būtu pavisam viegli cīnīties un tas jau sen būtu no pasaules iznīdēts. Tāpēc jau viņš ir un paliks treniņtērpā tērpies urla, ka uzkrītoši demonstrē savu attieksmi un neprot manipulēt ar cilvēkiem. Atcerēsimies citu Holivudas filmu – Kventina Tarantīno Bēdīgi slavenie mērgļi. Cik uzsvērti pieklājīgs un galants pret franču zemnieku bija SS virsnieks – izcils ebreju mednieks. Nekādas vardarbības vai augstprātīgas uzpūtības. Gandrīz vai uzsvērta pazemība. Taču rezultatīva pazemība. Kāpēc šis garais ievads?
Tāpēc, ka mēs labi zinām, kurš ir sliktais izmeklētājs, bet nepazīstam labo izmeklētāju. Viltus labdari un glābēju. Diemžēl labā izmeklētāja lomā nevaru atklāt kādu no Maskavas iesūtītu štirlicu. Tie ir mūsu pašu mīļie kangariņi. Nupat notikušās Saeimas vēlēšanas parādīja, kā visvieglāk nopirkt latviešu vēlētāju. Paglaudot galviņu un pasakot kādu nomierinošu frāzi. Francijā miljoniem cilvēku izgājuši ielās, protestējot pret Sarkozī iecerēto pensiju reformu. Latvijā 20 gadu pēc totalitārā režīma sabrukuma valdība joprojām var darīt ar tautu, ko vien grib. Cilvēks, kurš meloja pirms pašvaldību vēlēšanām par pensiju nesamazināšanu, tagad vēlēšanās saņēmis vislielāko plusiņu skaitu.
Latviešu tauta nemaz nav tik bikla, kūtra un padevīga, var iebilst. Tā neļauj sev kāpt uz galvas. Atcerēsimies Kalvīti un lietussargu revolūciju. Ja tauta grib, tad tā var arī valdību patriekt. Un šajā brīdī mēs nonākam pie labā izmeklētāja aprisēm. Kāds taču tautu sakūdīja pret Kalvīti. Pat ja tautas dusmām pret Kalvīti bija pietiekami adekvāts pamats, lai pašā trekno gadu plaukumā cilvēki ietu un līdz aizsmakumam kliegtu – atlaist Saeimu, tad kādam šis process bija jāvada. Stingri turos pie pārliecības, ka tā dēvētā lietussargu revolūcija bija kliedzošākais latviešu tautas manipulēšanas gadījums pēdējo sešdesmit gadu laikā. Latviešu patrioti, kas šai manipulācijai nepakļāvās un pret to iebilda, piemēram, populārais komponists Imants Kalniņš, tika pataisīti par nodevējiem. Dziesma, ar ko tu sācies autors kļuva nodevējs, bet karjeriste, kura komunistiskajā partijā pamanījās iestāties, kad sistēma jau bruka, laikraksta Diena prihvatizatore Sarmīte Ēlerte, nacionālais varonis un tautas tribūns.
Ja ar latviešu tautu manipulēja, tad rodas jautājums, kas un ar kādu nolūku? Politisko manipulāciju mērķis vienmēr ir vara, un šo varu pirms trim gadiem pilnā mērā nodemonstrēja tie, kas tagad politiski noformējušies kā Lietussargu grupa Pilsoniskajā savienībā Vienotības sastāvā. Politiskajā vidē šos spēkus sauc par sorosiešiem. Diemžēl joprojām publiski šo vārdu lietot skaitās nepiedienīgi. Premjera kandidātu diskusijā raidījumā Kas notiek Latvijā? Jānis Domburs ar Valdi Dombrovski par sorosiešu vārda pieminēšanu augstprātīgi vīpsnāja, un esošais premjers nevērīgi atrunājās, ka par visādām sazvērestības teorijām esot absurdi runāt. Kalvītis arī savulaik vīpsnāja. Sākumā. Tagad vairs nevīpsnā. Tāpat kā citi, kuriem pāri pārbraucis sorosiešu ceļa rullis. Piemēram, Kleckins. Ka tikai Dombrovskim arī drīz nenākas saskarties ar atskārsmi, ka savējo vidū darbojas kāds varas centrs, kuram nepaklausīt ir vienkārši pašnāvnieciski. Ja vien nav jau paguvis saskarties. Bet būt paklausīgam ir Dombrovska dabā. Tāpēc jau šie spēki viņu tik uzstājīgi bīda uz visu laiku labākā Latvijas premjera pjedestāla. Nevajadzētu tikai aizmirst, ka iepriekšējais šo spēku pretendents uz labākā premjera titulu bija kāds Andris Šķēle. Jā, tas pats, kuru vēl pirms dažiem gadiem viena no sorosiešu uzcītīgākajām lakstīgalām – Kārlis Streips – nekautrējās dēvēt par Latvijas labāko premjeru.