Premjera kandidāts no apvienības Visu Latvijai – TB/LNNK Roberts Zīle nule presei izteicās, ka krievu valoda būs otra valsts valoda, ja pie varas nokļūs Par labu Latviju un Saskaņas centrs. Diemžēl šī frāze raksturo Latvijas politiskās kultūras līmeni. Ikvienam, kurš daudzmaz orientējas politikā, ir pilnīgi skaidrs, ka ieviest otru valsts valodu Latvijā ir faktiski neiespējami. Tiklīdz Saeimā tiktu ierosināts mainīt Satversmi, lai ieviestu otru valsts valodu, un pastāvētu bažas, ka Saeima ar divu trešdaļu balsu vairākumu to varētu arī izdarīt, tā tiktu iedarbināts Saeimas atlaišanas mehānisms ar viegli prognozējamu rezultātu. Zīle ir pieredzējis politiķis un to visu brīnišķīgi saprot. Taču norij krupi un turpina dzīt muļķi. Tāpēc, ka vajag. Jo to prasa viņa partijiskā piederība.
Apvienība VL – TB/LNNK nav vienīgā, kas izmanto bailes, skaudību un naidu savu mērķu sasniegšanai. Līdzīgi rīkojas arī citas partijas – PCTVL, Vienotība, Saskaņas centrs. Tas arī ir viegli izskaidrojams, jo bailes ir fundamentāls faktors, kas nosaka cilvēka rīcību. Bailes vienmēr tiek izmantotas par efektīvu cilvēku manipulēšanas instrumentu. Tajā pašā laikā bailes ir slikts padomdevējs. Tāpat kā skaudība un naids. Sabiedrība, kura ir pakļauta neadekvātām bailēm, zaudē kolektīvo saprātu. Diemžēl pēdējos divdesmit gadus bailes ir bijis vislabāk pārdotais politiskais produkts. Bailes no krieviem ir pilnībā deformējušas politiskā piedāvājuma spektru un mākslīgi mazinājušas politisko konkurenci. Līdz pat pēdējām Saeimas vēlēšanām no politiskās konkurences cīņas tika izslēgti ap 30 no tā dēvētajām krievvalodīgo partijām ievēlētie deputāti, tādējādi būtiski mazinot konkurenci uz vietām valdošajā koalīcijā. Iluzoras bailes no dzīvē nekad nepieredzētas valūtas devalvācijas ir ļāvušas valsti ievilkt apšaubāmos ekonomiskos eksperimentos, kuros valsts ar normālu ekonomisko pieredzi nekad nebūtu ielaidusies.
Baiļu un citu negatīvo emociju politiska izmantošana tomēr dod arī kādu labumu. Saprātīgam vēlētājam, kurš salīdzinoši maz interesējas par politiku, baiļu īpatsvars politiskajā piedāvājumā dod visai efektīgu līdzekli, kā novērtēt atsevišķus politiskos spēkus. Jo vairāk kāda partija izmanto šo negatīvo emociju paketi (bailes, skaudība, naids), jo vājāks ir šīs partijas reālais piedāvājums. Tas ir pilnīgi loģiski, jo kāpēc gan ekspluatēt bubuļus, ja varētu operēt ar reālām lietām.
Bet kā tad ar slaveno Zīles ekonomisko programmu, var iebilst tēvzemiešu atbalstītāji. Jāpiekrīt, ka šī programma ir viens no jēdzīgākajiem partiju ekonomiskajiem piedāvājumiem, bet nu un tad? Vai kāds no šīs programmas punktiem ir ieviests dzīvē? Vienīgais tēvzemiešu ministrs valdībā – Kaspars Gerhards politiski ar to vien nodarbojas kā nodrošina ar darbu dažādus savas partijas kadrus Satiksmes ministrijas pārraudzībā esošajās struktūrās. Taču tā bija Gerharda paša izvēle – stāties partijā, kuras vienīgais eksistences pamats ir bailes no krieviem un Krievijas. Līdz ar to šo partiju politiskajā arēnā jau sen neuztver kā nopietnu spēlētāju ar stratēģisku nozīmi. Šīs partijas vienīgā nozīme ir nodrošināt zināmu balsu skaitu valdošajai koalīcijai bez tiesībām lemt par stratēģiskajai attīstībai būtiskiem lēmumiem. To labi saprot gan Gerhards, gan Zīle, tāpēc savu ekonomisko programmu viņi var vilkt ārā vienīgi kā reprezentatīvu dokumentu bez saiknes ar reālo ekonomiku.
Ja uz Zīles ekonomisko programmu paraugāmies no tās iespējamās īstenošanas rakursa, konstatējam, ka arī šajā gadījumā visas pozitīvās ieceres sagrauj bailes. Zīles ekonomiskā programma ir apbrīnojami tuva Maikla Hadsona izstrādātājam Saskaņas centra ekonomiskajam piedāvājumam. Diemžēl vienoties par kopīgu ekonomisko platformu šiem spēkiem nav iespējams, jo tēvzemiešu politiskā nākotne balstās uz nesaudzīgu iracionālu baiļu no Krievijas ekspluatāciju. Rezultātā Zīlem klusuciešot jāpiekrīt Dombrovska īstenotajai ekonomikas saspiešanas doktrīnai ar ilgstoši prognozējamu ekonomisko stagnāciju.
Pavisam citādi bailes, naidu un skaudību ekspluatē Vienotības līderi. Visa viņu priekšvēlēšanu stratēģija balstīta uz bubuļiem – krieviem un oligarhiem. Taču atšķirībā no tēvzemiešiem, kuru nebūšana vienā koalīcijā ar Saskaņu ir politiskās šķīstības jautājums, Vienotībai nekāds politiskais vainadziņš jau sen vairs nav jāsargā. Līdz ar to Vienotība šos bubuļus izmanto tikai priekšvēlēšanu retorikai, jo cita sabiedrībai pievilcīga piedāvājuma tiem nav. Savukārt pēc vēlēšanām Vienotība vienmēr atradīs pamatojumu, kāpēc likties vienā gultā vai nu ar Saskaņu, vai arī ar pašpasludinātajiem oligarhiem. Uzkurinot sabiedrībā baiļu, naida un skaudības gaisotni, Vienotība būs sev ieguvusi vietas Saeimā, bet šo negatīvo emociju nosēdumi jau nekur nebūs pazuduši. Tepat sabiedrībā tie būs vien palikuši un turpinās indēt latviešu tautu.