Visas pazīmes liecina, ka 10. Saeimas vēlēšanās galvenā politisko spēku robežšķirtne ies pa kori, kuras vienā pusē būs nacionālo un otrā svešu interešu aizstāvība. Problēma slēpjas apstāklī, ka neviens jau atklāti nesaka – mēs esam kangaru partija, kas kalpo svešzemniekiem. Nodevība vienmēr tiek maskēta ar skaistām frāzēm un apgalvojumiem, ka tā tautai būšot labāk. Tāpēc nodevējus ne vienmēr ir viegli atpazīt. Tos parasti nodod sīkumi.
Taisnība tiem, kuri apgalvo, ka partiju programmām ir maza nozīme. Tās ir pārplūdinātas ar tukšu frazeoloģiju, un reālas jēgas šīm programmām nav. Tās varbūt der vienīgi kā analīzes materiāls politoloģijas pirmo kursu studentiem. Pavisam cita lieta partiju retorika un uzsvari. Lai kur spertu soli priekšvēlēšanu apvienība Vienotība, uzreiz izlien tās nodevīgā āža kāja. Tā tas bija ar zaļajiem, Ķīnā ražotajiem āboliem, kas vienmēr rotā Vienotības pasākumus, tā tagad ar cukura vati, ko Vienotība grasās iebarot visiem interesentiem. Kopš Latvijā vairs neaudzē cukurbietes un neražo cukuru, cukura vate simbolizē to, ko ikdienā sludina Vienotības ideologi. Importa preces un importa vērtības. Jau simbolu līmenī parādās Vienotības būtība – nacionālo interešu ignorēšana. Es nesaku, ka viņi apzināti vēlētos kaitēt Latvijai. Viņi vienkārši nacionālās intereses neredz. Ja cilvēkam kaut kas neliekas svarīgs, viņš to nepamana. Ja Vienotībai patiesi rūpētu nacionālās intereses, tad viņi par saviem simboliem izvēlētos latviešu preces, nevis importētas.
Ir dzirdēti apgalvojumi, ka Latvijā partijām neesot savas ideoloģijas un tās ir tādas kā politiskā biznesa grupas. Gluži tā tomēr nav. Esmu bijis uz gandrīz visu lielāko partiju kongresiem un varu droši teikt, ka, pat noņemot partiju simboliku, katrā no šiem kongresiem pēc teikto runu tonalitātes un retorikas viegli varētu katru partiju atpazīt. Šajā kontekstā Ķīnas zaļie āboli uz Vienotības līderu galda ir dziļi simptomātiski. Tāpat kā cukura vates dāļāšana. Es nedomāju, ka Vienotība šos produktus izvēlējās apzināti. Vienkārši gluži automātiski tā sanāca, ka Vienotības pārstāvji aizgāja uz lielveikalu un nopirka, viņuprāt, smukākos ābolus, pat neiedomājoties, kas tos ražo. Šis automātisms precīzi atspoguļo attieksmi pret realitāti. Vienotības pārstāvji ir kā tie pilsētnieku bērni, kuri pat neaizdomājas, kur un kā rodas, piemēram, piens, ko viņu vecāki nopērk lielveikalā. Viņus neinteresē govs, no kuras šis piens tiek slaukts. Arī grāmatā redzētā govs viņiem nesaistās ar pienu. Tās ir divas savstarpēji nesaistītas lietas.
Līdzīga ir Vienotības biedru domāšana. Viņus maz interesē, no kurienes budžetā nauda, kā darbojas ekonomika, ko nozīmē bizness. Viņiem tīk spriedelēt par abstraktām vērtībām un godīgu konkurenci, bet naudu saņemt no citiem. Radīt ko tādu, ko arī citi vēlas iegādāties, tas viņiem ir par grūtu. Cita lieta, pārbaudīt, uzraudzīt, cik viens vai otrs process atbilst likuma burtam, vai iekļaujas vispārcilvēcisko vērtību rāmjos, vai ievērotas visas Eiropas prasības. Nav šaubu, ka ar visām šīm lietām jānodarbojas. Taču, ja valsti pārvaldīt tiecas cilvēki, kuri pieraduši vien pārbaudīt un uzraudzīt citus, moralizēt par vērtībām un augstprātīgi mācīt citus, kā tiem pareizi jādomā, tad gribas šos cilvēkus redzēt pēc iespējas tālāk no pārvaldes svirām.
Interneta komentāri un publikācijas presē liecina, ka Latvijā netrūkst cilvēku, kuri labsajūtā notrīs, izlasot, ka kāds no Latvijas uzņēmējiem nonācis finansiālās grūtībās, ka viņa īpašumi apķīlāti un draud bankrots. Šie cilvēki uzņēmēju grūtības nekādi nesaista ar valsts problēmām. Viņiem šķiet, ka nauda valsts budžetā nāk nevis no uzņēmējdarbības, bet gan no SVF. Tieši uz šādiem cilvēkiem orientējas Vienotība. Viņiem uzņēmējs jau kā jēdziens nozīmē ko sliktu. Bet būt sulainim – labi.
Apgalvot, ka Lembergs nekad nevarētu būt premjers, jo ES un ASV tam nepiekritīs, viņiem šķiet gluži pieņemami, jo viņi ir pieraduši, pirms vērt vaļā muti, paprasīt Briselei vai Vašingtonai – vai drīkst? Tas, ka Latvijas valdības vadītāju izvēlas nevis tauta un pat ne Valsts prezidents, bet gan "mūsu draugi", viņiem šķiet normāli. Tā esot labāk latviešu tautai, viņi deklarē. Neatkarīga Latvijas valsts viņiem neeksistē kā pašvērtība. Latvija ir tikai teritorija, kuru viņi gribētu pārvaldīt. Viņi var, cik grib, runāt par jaunām darba vietām, kuras tie radīšot, bet viņi savā mūžā nevienu darba vietu nav radījuši un, visticamāk, arī neradīs, jo pēc savas domāšanas nav un nekad nebūs darba devēji, bet gan ir un vienmēr paliks darba ņēmēji. Viņu darba devēji sēž aiz Latvijas robežām, un tiem jau nu Latvijas intereses noteikti nav pirmajā vietā. Tāpat kā viņu pakalpiņiem Latvijā, kuri nekautrējas par saviem simboliem izvēlēties nedabiski zaļus importa ābolus.