Vai nevar būt sliktāk?

Gan paši politiķi, gan politisko procesu vērotāji norāda, ka šī priekšvēlēšanu kampaņa izceļas ar īpašu negāciju dominanti. Reālu, vēlētājiem pievilcīgu piedāvājumu tikpat kā nav (tukšus solījumus par tādiem neuzskatīsim), toties netrūkst dubļu mētāšanas konkurentu virzienā. Bezkaislīgāks vērotājs gan varētu skeptiski iebilst – bet kurās vēlēšanās tad bijis citādi? Vienmēr ir licies, ka netīrāk vairs nevar būt.

Šo vēlēšanu īpatnība ir cita. Šīs vēlēšanas notiek pie ļoti labiem valsts ekonomiskajiem rādītājiem. Gribu uzsvērt - nevis labiem, bet ļoti labiem. Ekonomikas izaugsme ir viena no straujākajām ES, faktiskais bezdarbs tikpat kā izskausts, vidējā alga tūlīt sasniegs 1000 eiro mēnesī. Zinu, ka šajā vietā daudzi lasītāji neapmierināti saviebsies - vēl viens valdošās kliķes nopirkts skribents dzied slavas dziesmas šai blēžu valdībai - un rakstu tālāk nelasīs. Pareizi darīs, jo kāpēc gan sev bojāt omu? Daudz labāk taču dzīvot ar pārliecību, ka valstī viss ir izzagts, viss iet uz putēšanu, iznīcību un drīzu krahu.

Saistību starp izgāzto vilcienu iepirkumu un politiskajām intrigām, kuras iniciēja ārkārtas vēlēšanas un Olšteina sešnieka rosīšanās Satiksmes ministrijā, šie revolucionāri neredz

Uzdot sev jautājumu, kāpēc šāda pārliecība un to stiprinošas ziņas tik ļoti silda sirdi, ir bīstami. Var atklāties skaudra patiesība pašam par sevi, jo tas, kā katrs redz apkārtējo pasauli, neko neliecina par pašu pasauli. Tā objektīvi pastāv neatkarīgi no mūsu redzējuma, bet šis redzējums gan ļoti daudz ko pasaka par mums pašiem.

Par cilvēkiem gados nerunāsim. Pasaule ir nežēlīga. Viss plūst un mainās. Dzimst un mirst. Cilvēkam, kuram spēka gadi ir aiz muguras, ir grūti šo nepatīkamo patiesību pieņemt. Vēl grūtāk zemapziņas līmenī neapskaust tos, kuri ar joni iebrāžas laukumā un tevi nostumj arvien tālāk maliņā. Tāpēc vecāka gadagājuma cilvēku vēlmi redzēt pasauli padrūmās krāsās nenosodīsim. Tā ir sava veida aizsargreakcija.

Taču ir ne mazums cilvēku ar it kā daudzsološām perspektīvām, kuri aktīvi piebalso kopējam «viss ir slikti» korim, skandējot, ka tikai tādi kā Kaimiņš spēj mūs glābt. Lai arī perspektīvas, kuras paveras šodienas paaudzei, ir nesalīdzināmas ar tām, kādas bija paaudzei, kura tagad ir pensijas vecumā. Jaunās paaudzes nīgrajam noskaņojumam ir minimāls ārējais pamats. Galvenais ir iekšēja neapmierinātība ar sevi un savu vietu pasaulē.

Var jau sašust par to, ka pie mums lietas nenotiek tikpat organizēti kā attīstītās Rietumeiropas valstīs. Taču tad tā ir vienkārši neapmierinātība ar to, ka esi piedzimis Latvijā, nevis Dānijā, jo objektīvi ir skaidrs - nu, nevar kā nebijušus izsvītrot 50 padomju okupācijas gadus ar visiem tā laika sociālajiem kropļojumiem. Jā, tie pamazām jāizskauž, taču nevar to darīt ar Kaimiņa metodēm. Dzīvi var un vajag mainīt uz labo pusi, bet ne jau prasti lamājoties un demonstrējot neaudzinātību!

Negribas kļūt par esošās koalīcijas advokātu, jo esmu tālu no tā, lai tās veikumu novērtētu kā labāko iespējamo, taču opozīcija uz viņu fona izskatās nožēlojami. Ir cilvēki, kuri saka: balsojot par Kaimiņu vai Jurašu, tāpat sliktāk nebūs, toties būs citādāk. Vismaz vecie «vēži» tiks aizslaucīti vēstures mēslainē. Te jāsaka, ka var gan būt sliktāk.

Kad 2011. gadā Zatlers ierosināja atlaist Saeimu, tad daudzi gavilēja - nu tik būs brīnišķā dzīve bez oligarhiem. Toreiz Vienotības deputāts Klāvs Olšteins, asaras spiežot, solīja, ka noliks mandātu, ja Zatlers netiks pārvēlēts. Saeima tika atlaista un vēlēšanās triumfēja jaunizceptā Zatlera partija ar jau pieminēto Olšteinu. Drīz pēc vēlēšanām viņš ar līdzgaitniekiem atšķēlās no partijas un izveidoja tā dēvēto Olšteina sešnieku. Politiskā tirgus rezultātā viņi kopā ar deputātu Dzintaru Zaķi kūrēja Satiksmes ministriju, kuras pārziņā bija jauno pasažieru vilcienu iepirkums.

Tagad tie paši cilvēki, kuri savulaik ar gavilēm sveica Saeimas atlaišanu, sociālajos tīklos izplata bildes, kur Valgas dzelzceļa stacijā blakus stāv moderni igauņu un arhaiski mūsu vilcieni. Saistību starp izgāzto vilcienu iepirkumu un politiskajām intrigām, kuras iniciēja ārkārtas vēlēšanas un Olšteina sešnieka rosīšanās Satiksmes ministrijā, šie mūžīgie revolucionāri neredz. Viņuprāt, ārkārtas vēlēšanas varētu rīkot kaut katru gadu, un tas uz mūsu ikdienas dzīvi nekādi neatsauktos. Diemžēl atsauktos, tieši tāpat kā tādu personāžu kā Kaimiņš vai Jurašs nonākšana valdībā.