"Tas [mehāniska 400 miljonu griešana] nozīmē tālāku iešanu bezdibenī uz priekšu... Nevar tik akli skatīties mutē un gaidīt padomus no starptautiskajiem aizdevējiem.
Vienreiz ir jābūt pašiem noteicējiem savā zemē... Vājiem cilvēkiem ir vieglāk, ja viņiem kāds pasaka, ka tagad tu darīsi to, no rīta astoņos darīsi to, desmitos aizej vēl pēc kaut kā, vienpadsmitos izdari to un astoņpadsmitos, lūdzu, nāc mājās. Cilvēkam nav jāpieņem lēmumi, un viņam tā ir vieglāk dzīvot. Beigās tāds cilvēks vairs nav spējīgs atbildēt pats par sevi un pie tā mēs daudz kur esam nokļuvuši... Jāsaprot, ka te nav nekāda labdarība un no starptautiskajiem aizdevējiem ne tik."
Šos vārdus par valdību, tās politiku un starptautiskajiem aizdevējiem LNT raidījumā 900 sekundes teica Latvijas šā brīža autoritatīvākā persona – valsts kontroliere Inguna Sudraba. Viņa faktiski nepasaka neko jaunu. To visi zina un saprot. Problēma ir tā, ka liela sabiedrības daļa šādu infantilu, bezatbildīgu politiku ne tikai akceptē un atbalsta, bet pat uzskata par optimālu. Šādam viedoklim ir visnotaļ loģisks izskaidrojums. Tas balstās uz pieņēmumu, ka latviešu sabiedrība kopumā ir dumja un patstāvīgi rīkoties nespējīga. Tāpēc šai bērnišķīgajai sabiedrībai vajag gudrus padomdevējus no pieaugušo pasaules. Tiklīdz mēs akceptējam šo uzstādījumu, tā rodas nākamās problēmas. Kā noteikt, kurš no padomdevējiem ir nesavtīgs labvēlis un kurš nepieaugušu bērnu izmantotājs?
Ilgus gadus par labo onkuli, kurš bērniņiem par prieku dala konfektes, tika uzskatīts banku sektors. Vēl 2008. gadā uzņēmēju reputācijas topa pirmajā vietā bija Swedbank un sabiedrības uzticība bankām kopumā bija ļoti augsta. Nu pēkšņi ir atklājušies šā onkuļa patiesie nolūki un bankas par labdariem vairs netiek uzskatītas. Taču, ja viens onkulis savu patieso būtību ir atklājis, tad viņa vietā jau nāk cits ar jaunām konfektēm spīdīgos iesaiņojumos. Runa ir par SVF.
Publiskajā telpā attieksme pret SVF ir dažāda. Lai novērtētu kādas organizācijas rīcību, ir jāzina šīs organizācijas mērķi un uzdevumi. Bieži pat tas nelīdz. Teorētiski mēs visi apzinājāmies, ka banku galvenais mērķis ir gūt peļņu, nevis rūpēties par klientu labklājību, taču, redzot, ka bankas dod iespēju cilvēkiem uzlabot savas dzīves kvalitāti, daudzi izlikās šo vienkāršo patiesību nemanām un bankas uztvēra kā labdarus. Līdzīgi tagad tiek uztverts SVF. Dombrovska atbalstītāji viņu slavē nevis par padarītajiem darbiem, bet gan tieši otrādi – par to, ka neko uz savu roku viņš nav uzsācis. Viņuprāt, Dombrovska labākā īpašība ir bezierunu paklausība SVF un nevēlēšanās pieņemt patstāvīgus lēmumus. Šādam Dombrovska vērtējumam varētu piekrist, ja SVF būtu starptautiski atzīta organizācija, kuras galvenais uzdevums ir atjaunot krīzes sagrautu valstu ekonomikas. Ja SVF darbotos, teiksim, ANO paspārnē kā starptautiska labdarības organizācija ar mērķi palīdzēt grūtībās nonākušām valstīm. Tad varētu uzskatīt, ka mūsu pašu bāleliņi visu salaiduši grīstē un tagad lai nāk starptautiski atzīti eksperti un visu saved kārtībā. Dombrovska valdības nekritiskie atbalstītāji, visticamāk, šādi arī domā. Tieši viņiem Sudraba kārtējo reizi atkārto, ka starptautiskie aizdevēji nav nekādi labdari un "šeit nav nekāda labdarība". Ja tā nav labdarība, tad kas tad? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jānoskaidro, kādā nolūkā SVF ir radīts un kāds ir šīs organizācijas mērķis.
SVF ir organizācija, kuras mērķis ir nodrošināt valstu spējas savstarpēji norēķināties. SVF radās 1944. gadā, pēc tam, kad valstis bija atteikušās no zelta standarta. Pastāvēja bažas, ka atsevišķās valstīs tiks izsniegti pārāk daudz kredītu, kas tiks iztērēti, pērkot importa preces. Tieši kā Latvijā. Tad, kad no valsts būs aizplūdis tik daudz naudas, ka vairs nebūs iespējams norēķināties par saņemtajiem kredītiem vai precēm, nāks SVF un ieviesīs programmu, kas pasargās ārvalstu kreditorus, lai viņi saņemtu naudu par izsniegtajiem kredītiem un saglabātos stabila starptautisko finanšu sistēma. 2008. gada decembrī kļuva skaidrs, ka Latvija vairs nespēs norēķināties par saņemtajiem kredītiem, un uz skatuves parādījās SVF.
Ir divas iespējas, kā šādos brīžos atjaunot valsts maksātspēju. Valūtas devalvācija vai ekonomikas sašaurināšana. Latvija izvēlējās ekonomikas sašaurināšanu, kuras jēga ir importa tēriņu samazināšana, tādējādi atjaunojot valsts spēju norēķināties ar ārzemniekiem. Šādos apstākļos nevar būt ne runas par ieguldījumiem rūpniecībā, jo, tiklīdz nauda tiktu ieguldīta rūpniecībā, tā pārvērstos importa darbagaldos, aizplūstu no valsts un finanšu stabilitāte nebūtu panākta. Tiklīdz mēs saprotam, ka SVF mērķis ir nevis atveseļot Latvijas ekonomiku, bet gan nodrošināt Latvijas maksātspēju, tā sākas tas, kas faktiski notiek jebkurās sarunās. Proti, taktiskā spēle – kurš kuru nosacīti apmānīs. Nav runa par kaut kādu uzmešanu vai atteikšanos no sadarbības. Runa ir par interešu sabalansēšanu. Par to, ko Sudraba pārmet Dombrovska valdībai. Proti, nerūpēšanos par savas valsts ekonomiku un bezierunu paklausību starptautiskajiem aizdevējiem. Bet kādas ir iespējamas sarunas, ja Dombrovskis pie galda ieņem studenta lomu un otrpus galda sēdošos uztver kā eksaminācijas komisiju. Ne velti Zatlers reiz par Dombrovski jau teica, ka eksāmens nokārtots un viņš pārcelts nākamajā kursā. Ja valsti vada students, tad sekas mēs visi izbaudām.