Partijas LPP/LC 5. kongress aizritēja mierīgi, bez pārsteigumiem. Varētu pat teikt miegaini. Tā kā apgaismota bija tikai skatuve un zālē sēdošie atradās krēslas zonā, tad ne viens vien debašu laikā atklāti snauduļoja, lai neteiktu – gulēja. Rāmā gaita izrietēja no kongresa formālā rakstura.
Kongresa uzdevums bija saņemt piekrišanu veidot politisko apvienību ar Tautas partiju, un ne mirkli neradās šaubas, ka šāda piekrišana tiks saņemta.
Jau sestdien, 12. jūnijā, Ķīpsalas hallē paredzēts apvienības dibināšanas pasākums, kurš iecerēts kā vērienīgs šovs. Kaut arī oficiāli topošās apvienības nosaukums vēl nav apstiprināts, nav šaubu, ka apvienība sauksies – Par labu Latviju. Apvienības nosaukums šoreiz var kļūt par pašu svarīgāko priekšvēlēšanu elementu, kas aizēnos gan apvienības programmu, gan sarakstā iekļauto biedru kompetenci. Ja topošās apvienības nosaukums būs Par labu Latviju, tad tas nozīmēs, ka Šlesers un Šķēle politiskajā žargonā varētu kļūt par lablatviešiem. Nav noslēpums, ka latviešu politiskajā mitoloģijā šie kungi tiek attēloti ar āža kāju zem bikšu staras un rūpīgi apakšbiksēs ieslēptu asti. Gaidāmo Saeimas vēlēšanu rezultāti topošajai apvienībai vistiešākajā veidā būs atkarīgi no tā, cik lielā mērā izdosies dedemonizēt minētos kungus. No sabiedrisko attiecību viedokļa apvienības nosaukums ir gluži vai izcils. Vārdu salikums "laba Latvija" kaut kā nerīmējas ar absolūtā ļaunuma jēdzienu. Visticamāk, politiskie konkurenti šo apvienības nosaukumu centīsies nelietot un tā vietā savā retorikā izmantos daudz neveiklāko un ar krietni negatīvāku enerģētiku piesātināto AŠ kvadrātā? Tomēr četri mēneši ir pietiekami ilgs laiks, lai, diendienā saistot vārdus Par labu Latviju ar Šlesera un Šķēles vārdiem, pēdējo skanējums kļūtu mazāk dēmonisks. Tiklīdz Šlesers un Šķēle tiks uztverti nevis kā pazemes tēli, ap kuriem virmo sēra smaka, bet cilvēki ar miesu un asinīm, tā atklāsies, ka šiem vīriem ir ne tikai trūkumi, bet arī dažas atzīstamas īpašības. Īpaši tas attiecas uz Šleseru.
Latvijas 90 gadu jubilejas svinību sauklis bija – Iededzies par Latviju!. Esmu bijis uz visu Saeimā pārstāvēto partiju kongresiem un redzējis daudzu politiķu runas. Neviens no viņiem dedzībā un aizrautībā pat tuvumā nestāv Šleseram. Var vīpsnāt par viņa uzburtajām vīzijām un megaprojektiem. Var vilkt paralēles ar Ostapu Benderu un Ņjuvasjukiem, bet tajā pašā laikā grūti iedomāties, ka, aizbraucis uz Šanhaju, Honkongu vai Bangkoku, viņš tur izklaidētos, jādelējot ar ziloni vai skatoties ēnu teātra izrādi. Nav šaubu, ka ar turienes biznesa pārstāvjiem viņš var sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu. Nevienā uzstāšanās reizē Šlesers nav runājis no lapiņas. Arī šoreiz. Turklāt Šlesera runas ir pārsteidzoši labi un loģiski strukturētas un vienmēr iekļaujas reglamentētajā laikā. Šajā aspektā viņš patīkami atšķiras no sava partijas biedra Ivara Godmaņa, kurš runājot parasti (bet ne šajā kongresā) aizpeld nepārredzamos plašumos un bez aizrādījuma vispār nevar beigt runāt.
Ja par Šlesera un Šķēles apvienību runā nevis pēc to līderu rakstura īpašībām, bet pēc piedāvājuma satura, tad aina kļūst ievērojami drūmāka. Abi proponē to ekstrēmi labējo ekonomikas novirzienu, kas Latvijā valdījis pēdējos divdesmit gadus un pilnībā pierādījis savu mazspēju. Lozungi, ka, samazinot nodokļus, var palielināt ieņēmumus, skan skaisti, bet Latvijas apstākļos ne pārāk pārliecinoši. Šķēles sapņi par bezdeficīta budžetu liecina par pilnīgu atrautību no reālās ekonomiskās prakses un dzīvošanu abstraktu teoriju pasaulē.
No otras puses, Latvijas politiskajā spektrā partiju apvienības pēc to ekonomiskā piedāvājuma ir tā sajaukušās, ka, visticamāk, pēc vēlēšanām būtiska kursa maiņa nenotiks. Tas nozīmē, ka visiem solījumiem par bezdarba samazināšanu, ekonomikas stimulēšanu un iedzīvotāju labklājības paaugstināšanu pēcvēlēšanu realitātē būs otršķirīga nozīme. Svarīgākās būs nākamā valdības vadītāja rakstura īpašības. Kā viņš spēs menedžēt valsts pārvaldes aparāta darbu un sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem. Līdz ar to nākamās Saeimas vēlēšanas tāpat kā citās parlamentārās valstīs būs premjeru sacensības.
Vēlētājiem būs jāizšķiras, ko tie vēlas redzēt premjera amatā – Dombrovski, Urbanoviču, Lembergu vai... Jā, kas tad no apvienības Par labu Latviju tiks piedāvāts kā premjera kandidāts? Šlesers vai Šķēle? Ļaut to izšķirt vēlētājiem ar krustiņu palīdzību izskatās ļoti demokrātiski, taču no vēlēšanu tehnoloģiju viedokļa graujoši. Katru neskaidrību elektorāts (nevis atsevišķi tā elementi, bet kopums) uztver kā vājuma pazīmi. Tāda tipa politiķiem kā Šlesers un Šķēle pat tikko nojaušamas vājuma iezīmes var būtiski mazināt atbalstītāju skaitu. Bet tā jau ir viņu pašu problēma.