LNT raidījums Tautas deklarācijas nedēļa ir izraisījis noteiktu politisko spēku neviltotu sašutumu. Partijas Jaunais laiks ētikas komisijas loceklis Jānis Egliņš pat nopelnījis konjaka pudeli, raidījuma tiešraidē paziņojot – "visi taču saprot, ka šis marasms, kas te notiek, ir AŠ kvadrātā reklāma". Kāds Vienotības fans sola Kafkas grāmatu Process un trīs pudeles vīna tam, kas tiešraidē pateiks, ka "par šo balagānu maksā Šlesers un Šķēle". Interneta vidē Vienotības atbalstītāji aizgūtnēm gāna šo raidījumu un spļauj sēru. Rodas jautājums – par ko?
Raidījums notiek kustības Par labu Latviju zīmē. Šī kustība ir saistīta ar minētajiem kungiem, kuri daļai sabiedrības šķiet vainojami vai visās Latvijas nelaimēs. Taču raidījumā netiek nedz pieminēti šie cilvēki, nedz arī propagandētas viņu idejas. Visnotaļ cienījami cilvēki atbilstoši savam izpratnes līmenim spriež par visai sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Tas, ka fonā redzams kustības Par labu Latviju logotips, vēl nav pamats nosaukt šo cienījamo cilvēku diskusiju par marasmu vai balagānu. Tad kas ir tas, kas liek sašutumā vārīties raidījuma noliedzēju asinīm? Kas ir noziegums, kura izdarīšanā tiek apsūdzēts raidījuma idejiskais tēvs Ēriks Stendzenieks?
Visa viņa vaina ir meklējama ne vairāk un ne mazāk kā latviešu tautas vārda nozagšanā. Pareizāk sakot, latviešu tautas vārda atsavināšanā. Noteikti politekonomiskie spēki, kas tagad pulcējušies zem Vienotības lietussarga, savulaik ļoti veikli piesavinājās tautas vārdu un savas intereses sāka uzdot par tautas interesēm. Savu iegribu uzdošana par tautas vēlmēm bija tik pārdroši nekaunīga, ka ne vien daļa sabiedrības, bet pat pretējās puses politiķi uz laiku zaudēja orientāciju un klusējot akceptēja šo bezkaunīgo tautas vārda uzurpāciju. Tas, kas likās aizgājis nebūtībā līdz ar padomju sistēmas sabrukumu, atgriezās. Atkal no jauna publiskajā telpā parādījās daudzu sirdīm tik tīkamie vārdu salikumi – tauta prasa, tauta grib utt. Tiem, kas šo uzurpatoru vēlmēm nepiekrita, bija bezmaz vai jājūtas kā tautas ienaidniekiem drūmāko Staļina laiku tradīciju garā.
Nekas neļauj politiķim justies komfortablāk kā slēpšanās aiz tautas muguras. Izteikumam – es gribu vai mēs gribam ir pavisam cits svars nekā krietni jaudīgākajam – tauta grib. Tiesa, demokrātiskā sabiedrībā neviena grupa nevar ilgstoši valkāt tautas vārdu un cerēt, ka neviens cits tai necentīsies šo vārdu atņemt. Tā arī sanāca ar kādreizējiem lietussargu varoņiem.
Nedēļu pirms oficiālās vēlēšanu kampaņas sākuma LNT kanālā tika sarīkota diskusija ar simbolisku nosaukumu – Tautas deklarācijas nedēļa. Var pavīpsnāt par šīs deklarācijas veidošanas principiem, bet patiesībā šīs deklarācijas saturam ir otršķirīga nozīme. Galvenais šā raidījuma cikla uzdevums bija demonopolizēt tiesības runāt tautas vārdā. Ja kādam kaut ko ņem nost, tas viņā atmodina zvēru. Vienotības atbalstītāju naids pret šo raidījumu ir izskaidrojams pavisam vienkārši. Parādījies vēl kāds bez viņiem, kurš atļāvies runāt tautas vārdā un pat pieņem kaut kādu tautas deklarāciju. Līdz šim viņi bija pieraduši, ka var brīvi runāt tautas vārdā. Tagad to pašu dara Stendzenieks.
Diemžēl tautas vārds nav vienīgais, ko atsevišķi politiķi ir piesavinājušies un bezkaunīgi izmanto, lai ar skaistām frāzēm aizsegtu savu idejisko tukšumu. Daudzi profesionāli aktieri varētu tikai apskaust šo cilvēku meistarību, ar kādu viņi sevi iznes uz Latvijas politiskās skatuves kā tiesiskuma un godīgas politikas garantus. Pilsoniskās savienības deputāts Kārlis Šadurskis ilgu laiku centās politiskajā leksikā ieviest vārdkopu – demokrātiskie spēki, ar kuriem bija domātas partijas, kas tagad apvienojušās Vienotībā. Vai nu Šadurskim pietrūka harismas vai arī pašiem vienotībniekiem šis apzīmējums īsti negāja pie sirds, bet šī vārdkopa tā arī neiesakņojās politiskajā žargonā. Tas, protams, nenozīmē, ka priekšvēlēšanu retorikā mazināsies imagināro tēlu nozīme un lietojuma apjoms.
Vienotības atbalstītāju nepatika pret Stendzenieku ir pašsaprotama, jo viņš darbojas tieši tajā pašā lauciņā, kurā kā zivis ūdenī jūtas Vienotības politikas veidotāji. Proti, imidžmeikeru nišā. Līdz šim viņi netraucēti varēja uzdoties gan par demokrātiem, gan par tiesiskuma garantiem, gan par godīgas politikas ieviesējiem un visbeidzot bez liekas pieticības varēja dēvēties par pašu tautu. Iegūstot pretiniekos Stendzenieku, viņi saprot, ka monopols uz šiem jēdzieniem viņiem ir zudis. Un tas, viņuprāt, arī ir vislielākais Stendzenieka noziegums.