Politiskās turbulences gals
Vienotības kongresā par partijas valdes priekšsēdētāju tika pārvēlēta Solvita Āboltiņa. Arī valdē pārsvarā būs viņas atbalstīti politiķi, un tādas redzamas «opozicionāres» kā Ilze Viņķele un Lolita Čigāne netika pārvēlētas.
Tā kā valdes vēlēšanas no liela pretendentu skaita notika brīvi un aizklāti, tad skaidrs, ka partijas biedru vidū Viņķeles, Čigānes & Co pārstāvētā politika nav diez cik populāra.
Kongresa mērķus izteica Sandra Kalniete – partijas rīko kongresus, lai parādītu savu spēku un vienotību. Atbildība ir pārāk liela, lai mēs te atļautos niekoties. Niekoties centās vien Juris Vidiņš, mēģinot mainīt kongresa dienas kārtību un ieviest debates pirms valdes vēlēšanām, taču delegātu vairākums nebija noskaņots kongresu pārvērst par šovu. Vienotība sevi pozicionē kā nopietna varas partija, un atbilstoši latviešu pasaules izjūtai nopietnām partijām jābūt drusku garlaicīgām. Atbrīvošanās no Viņķeles&Čigānes tipa «revolucionāriem» partijas vadībā liecina, ka partija ir izvēlējusies iet saprāta un evolucionāras sabiedrības attīstības ceļu.
Kā kongresā man teica viens no Vienotības valdes locekļiem, «Latvijā tikai 15% atbalsta liberālās vērtības, un arī mūsu partijā šīs procents nav daudz lielāks». Visa kongresa gaita liecināja, ka partijā pārliecinoši dominē pragmatiskais spārns, kurš rēķinās ar realitāti aiz loga, nevis dzīvo savā iedomātajā virtuālajā pasaulē, kur pašatlasīta kreisi liberālā tviterpublika (tviterī katrs pats izvēlas, ar ko komunicēt) viens otram sit uz pleca un rada savu realitāti. Zīmīga šajā ziņā bija ārlietu ministra Edgara Rinkēviča rīcība. Būdams iepriekšējās Saeimas vēlēšanās viens no partijas populārākajiem politiķiem, viņš tomēr neriskēja kandidēt uz Vienotības valdi. Acīmredzot nebija pārliecināts, ka tiks pozitīvi novērtēts pēc nesenā paziņojuma par savu netradicionālo seksuālo orientāciju. Viena lieta ir Rīgas «smalkā» operas un tviterpublika, bet pavisam cita 520 ļoti dažādi kongresa delegāti no visām Latvijas malām.
Īsi pirms kongresa publiskajā telpā parādījās asas partijas iekšējās spriedzes izpausmes un varēja gaidīt, ka kongresā šī cīņa par varu iegūs gladiatoru izrādes elementus. Daži pat jokojot ieteica pārdot uz šo gaidāmo «šovu» biļetes. Taču viena lieta ir politikas vērotāju un dažu nelīdzsvarotāko dalībnieku vēlmes, bet pavisam cita – pieredzējušu politiķu nepieciešamība pāriet krāčainu upi pa atsevišķi peldošiem ledus gabaliem. Proti, par spīti dažādiem strāvojumiem partijā un ap to, izžonglēt tā, ka visi, kam vajadzētu, nonāk krastā politiski dzīvi un veseli.
Uzdevums Vienotības partijas vadībai (lasi: S. Āboltiņai) nebija viegls. Partijas līdzšinējā priekšsēdētāja netika ievēlēta Saeimā un tur iekļuva ar stipri apšaubāmiem paņēmieniem. Āboltiņas asumu un «augstprātības pazīmes» savā runā pieminēja arī premjere Laimdota Straujuma. Uzreiz gan piebilstot, ka bez viņas neviens cits nespētu «mūs saturēt kopā». Redzams, ka partijā Āboltiņa nav pārāk iecienīta vai mīlēta. No viņas drīzāk baidās. Viņas kongresā teikto programmatisko ievadrunu ne reizi nepārtrauca ar aplausiem. Viņu par līderi izvirzīja tikai un vienīgi aiz pragmatiskiem apsvērumiem, kā «mazāko ļaunumu».
Pašas Āboltiņas runā nemanīja kaut mikroskopiskākās paškritikas pazīmes. Visi pret viņu vērstie pārmetumi – meli un apmaksātas nomelnošanas kampaņa. Kongresa oficiālajās uzrunās vispār neizskanēja paškritiskas notis, un tas noritēja atbilstoši «veiksmes stāsta» uzstādījumam. Viss Latvijā notiek labi un būs vēl labāk. Straujuma pārsita visus, uzstādot mērķi – līdz 2018. gadam apsteigt pēc IKP uz vienu iedzīvotāju Igauniju un Lietuvu un pēc tam līdzināties ar Īriju. Pēc šiem vārdiem kongresā pirmo reizi atskanēja aplausi, kuri gan neizklausījās diez cik vētraini. Arī turpmākā kongresa gaita bija garlaicīga un vienmuļa. Visticamāk, tā tas arī bija plānots.
Vienotības kongress noslēdza to politiskās turbulences procesu, kuru ievadīja bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera 2011. gada politiskais apvērsums. Saspīlētā starptautiskā situācija politiķiem liek daudz atbildīgāk rīkoties ar piešķirto varu, un tiem, kuriem gribas ierasti eksperimentēt un turpināt rotaļāties politiskajā smilšu kastē, jāpaiet maliņā. Vienotības kongresā šī veselīgā atziņa bija galvenais vadmotīvs un caurstrāvoja visu tā gaitu.