Krievijas prezidenta Vladimira Putina aicinājums atlikt 11. maijā Doņeckā paredzēto referendumu par lielākas patstāvības piešķiršanu reģionam izraisīja ļoti dažādu reakciju.
Parasti šādās reizēs visprecīzākais indikators ir izmaiņas fondu un valūtas biržu rādītājos, jo tad, kad runa ir par naudu un konkrētu cilvēku materiālām interesēm, tad visa ideoloģija, propaganda un politiskās spēlītes aizvirzās otrā plānā. Biznesa vide uz Putina politiskās retorikas maiņu reaģēja labvēlīgi. Rubļa kurss nostiprinājās, un biržu indeksi kāpa. Visneapskaužamākajā situācijā nonāca fanātiskie impēristi, kuri savās eiforiskajās fantāzijās jau bija veikuši tanku triecienus līdz pat Užhorodai (Ukrainas galējais rietumu punkts) un plānoja, kurp doties tālāk – vai cauri Polijai un Vācijai līdz Atlantijas okeānam vai kur citur. Putina piezemētie izteikumi viņus atmodināja no saldā sapņa. No jauna pierast pie ikdienišķās pelēcības viņiem būs grūti.
Lai gan vēl ne tuvu Ukrainā viss ir beidzies, var jau izvērtēt šā starpfiniša rezultātus. Ja aplūkojam situāciju ar sausu grāmatveža skatu, tad redzam, ka Putins ir cietis diezgan smagu (maigi izsakoties) zaudējumu. Tieši šā zaudējuma smagums rada lielākās bažas, jo bezizejā nonācis neprātis ar milzīgu kodolieroču arsenālu rada pasaulei draudīgākās briesmas. Kur slēpjas Putina zaudējuma smagums?
Vispirms izvērtēsim, ko Putins ir ieguvis un vai ieguvums tik tiešām ir tik vērtīgs, lai tā dēļ riskētu? Putins ir pievienojis Krievijai Krimu, un diez vai šī pussala vairs var tikt atdota Ukrainai, pat ja Putina vietā pie varas nāktu kāds demokrātiskāk noskaņots vadītājs. Tas, ka jaunpievienotā teritorija Krievijai ekonomiski radīs tikai caurumu budžetā, nav jāuztver kā zaudējums, jo impēriskas ambīcijas, tāpat kā liela armija, vienmēr prasa izdevumus, taču tāpēc nevar teikt, ka tie ir valstiski mīnusi. Zaudējumi no Krimas pievienošanas ir citi, daudz būtiskāki, un par tiem vēlāk. Otrs Putina ieguvums ir milzīgā popularitāte tautā un atbalsta reitings, par kādu jebkurš Rietumu līderis varētu vien sapņot vispārdrošākajos sapņos. Taču šis ieguvums ir tikpat noturīgs kā dienvidzemju kūrortā iegūts iedegums. Proti, ātri gaistošs, ja netiek jaunu saules pelžu atjaunots.
Pavērtēsim zaudējumus. Krievija līdz pat Ukrainas notikumiem bija globālas nozīmes spēlētājs ar nenoliedzamu ietekmi. Krievija kā līdzvērtīgs partneris piedalījās G8 valstu sanāksmēs, Krievijā tika rīkoti dažnedažādi ievērojami starptautiski pasākumi – G20 valstu samits Pēterburgā, ziemas olimpiskās spēles, Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs futbolā 2018. gadā utt. Krievija nebija tā dēvētajai pasaules sabiedrībai draudzīga valsts, bet tā bija līdzvērtīgs partneris, ar kuru ir vēlme sadarboties uz attiecīgi izdevīgiem noteikumiem. Tagad situācija ir radikāli mainījusies. Krievija ir kļuvusi (vai kļūst) par valstiizstumto. Tā ir izmesta no G8 kluba, uz Pēterburgas ekonomisko forumu ierodas korporāciju otrā un trešā līmeņa vadītāji, Krievijas dziedātājas ar neapmierinātu murdoņu uzņem Eirovīzijas dziesmu konkursā, un rietumvalstis neizrāda ne mazāko vēlēšanos uzaicināt Putinu pie sevis vizītē.
Tas, ka Krievija ir starptautiski ieguvusi apšaubāmu slavu, ir tikai nepatikšanu aisberga redzamā daļa. Galvenie ir ilgtermiņa zaudējumi. Krievijas galvenais ienākumu avots nav jaunas tehnoloģijas, kuras tiek radītas neskaitāmos zinātniski pētnieciskajos centros plašajā Krievijā. Krievijai nav tādu izgudrojumu, uz kuru parādīšanos tirgū gaidītu patērētāji ASV, Itālijā, Ķīnā un Indonēzijā. Krievijai, lielos vilcienos ņemot, nekā cita, izņemot naftu un gāzi, nav. Taču Krievijai nav ekskluzīvas tiesības uz šīm minerālvielām. Visas runas par alternatīvām ogļūdeņražu piegādēm Eiropai (un Latvijai), kuras uz konkrētiem risinājumiem līdz šim virzījās gliemeža gaitā, tagad iegūs vairākkārtēju paātrinājumu. Nav šaubu, ka tuvākajos piecos gados arī Baltijā parādīsies alternatīvi enerģētikas piegādes avoti, nevis ar simboliskām jaudām, kā tas bija agrākajos plānos, bet jau tādām, kas būtiski spēs ietekmēt mūsu enerģētisko politiku un piegāžu diversifikāciju. Jau agrāk pasaule (īpaši Eiropa) meklēja ceļus, kā mazināt atkarību no Krievijas enerģētikas. Tagad šo meklējumu intensitāte paātrināsies vairākkārtīgi un ilgtermiņā tas nesīs Krievijas budžetam arvien pieaugošus zaudējumus.
Taču Krievijas ekonomiskās problēmas un ārpolitiskā izolācija ir nieks, salīdzinot ar iekšpolitiskajām kataklizmām, kuru vīzijas nomoka Putinu, raugoties nākotnē. Pateicoties straujam naftas cenu kāpumam nultajos gados, Krievijai izdevās straujš ekonomiskais izrāviens ar būtisku iedzīvotāju labklājības pieaugumu. Tieši labklājības pieaugums nodrošināja Putina salīdzinoši augsto popularitāti sabiedrībā. Taču nu jau labu laiciņu naftas cenas vairs neaug un tāpat sāk stagnēt Krievijas ekonomika. Var iebilst, ka neko labāki nav Eiropas attīstīto valstu rādītāji, taču ir būtiski atšķirīgi bāzes rādītāji un – galvenais – ekonomiskās gaidas. Vācijā vai Nīderlandē cilvēki negaida regulāru un būtisku algu palielinājumu, kamēr Krievijā ikgadējs algas palielinājums aptuveni par 10% vēl nesen skaitījās pašsaprotams. Tieši nespēja apmierināt iedzīvotāju ekonomiskās gaidas Putinu spiež uzmanību vērst uz ideoloģiskām novitātēm. Viņš cenšas sevi pozicionēt kā jaunas konservatīvas ideoloģijas radītāju un galveno nesēju mūsdienu «izvirtušajā, merkantilajā» pasaulē. Taču ideoloģiskā teoretizēšana un spriedelēšana ir patīkama lieta (šauram interesentu pulciņam), bet ar to cilvēkus nepabarosi. Viņi labprāt paklausās stāstus par krievu tautas plašo dvēseli, īpašo garīgumu un citas glaimojošas pasaciņas, bet ikdienas dzīvē grib braukt aptūsties uz Ēģipti vai Turciju un ziemā paslēpot Alpos. Krievu (paš)izslavēto «garīgumu» mugurā neuzvilksi, tāpēc nīsto amerikāņu aifonam naudiņa jāsapelna, pārdodot noteiktu kubikmetru daudzumu gāzes.
Tā kā turpmākā nākotnē Krievijā ieplūstošās aifonu radītāju naudiņas kļūs arvien mazāk, tad arvien mazāks cilvēku skaits varēs noīsināt ziemu Hurgadā vai paslēpot Kurševelē. Šīs lēnās, bet nenovēršamās sekas galu galā atspoguļosies uz Putina popularitātes rādītājiem, jo eiforija par «mūsu Krimu» beigsies ātrāk nekā visā krāšņumā parādīsies šīs avantūras ekonomiskās sekas. Tāpēc, lai nepieļautu dramatisku reitingu kritumu, Putinam nāksies tautai iebarot jaunu patriotiskā reibekļa dozu. Pēc faktiskās izgāšanās Dienvidaustrumukrainā tas nebūs viegli izdarāms, jo ticība Putina nekļūdīgumam un dievišķajai providencei jau ir iedragāta. Tas nozīmē, ka būs jāpaaugstina nākamās avantūras likme un jāiebrauc vēl dziļākās auzās, kas var sagādāt īpaši bīstamus brīžus cilvēcei. Tāpēc – tagad pasaules sabiedrības galvenais uzdevums paradoksālā kārtā ir uzmanīgi (kā tas jādara, apejoties ar uzvedībā dīvainu personu) palīdzēt (neaizmirstot sevi) Putinam izkulties no peļķes, kurā viņš pats tik neapdomīgi ir iesēdies.