Kijeva liesmo. Barikādes nodala ne tikai dažādas sabiedrības grupas, bet šķeļ visu valsti. Izvirzās jautājums par Ukrainas kā vienotas valsts nākotni.
Premjerministra Mikolas Azarova atkāpšanās paver plašākas iespējas uz krīzes mierīgu atrisinājumu, taču jautājums, vai konfrontējošās puses ieklausīsies saprāta balsī, paliek atklāts. Kas notiek Ukrainā, un kādi ir šīs krīzes iespējamie risinājumi?
Vēl pirms Ukrainas protesta kustības sākuma vairākums Ukrainas iedzīvotāju (izņemot Krimu un dažas dienvidu provinces) bija par valsts tuvināšanos ES. Arī Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs vēl dažas nedēļas pirms Viļņā paredzētās Ukrainas un ES asociācijas līguma parakstīšanas izteica nepārprotamu atbalstu šim līgumam. Iesākumā visi bija par ES, bet pēdējā brīdī tie, kas pie varas, atteicās to darīt. Kāpēc?
Politologs Ivars Ījābs portālā Satori.lv diezgan vieglprātīgi pasludina, ka Janukovičs «sava stulbuma» dēļ ir uzkāpis uz varžacīm savas tautas aktīvākajai daļai. Protams, Janukovičs nekāds stulbais nav. Vienkārši vairākums parasto cilvēku visai vāji apjauš savu politisko iegribu ekonomiskās sekas. Ja viņiem gribas būt Eiropā un būt kā eiropiešiem, tad viņus ļoti attālināti interesē, kā valsts ekonomiku ietekmēs asociācijas līguma parakstīšana ar ES. Toties Ukrainas prezidents Janukovičs redz, ka valsts kase ir tukša un bankrots tepat aiz stūra, tāpēc ir spiests savus lēmumus balstīt nevis uz savām iegribām, bet reālo ekonomisko stāvokli. Šajā situācijā Krievijas kredīts 15 miljardu ASV dolāru apmērā un pazeminātie gāzes tarifi nospēlēja galveno lomu, kāpēc Janukovičs pēkšņi pagrieza stūri uz Austrumiem un sākās protesti.
Ko iepretim Krievijas naudai deva ES? ES bija gatava noslēgt ar Ukrainu asociācijas līgumu, kurš praktiskā ziņā Ukrainai maz ko dotu, jo tai ir pavisam maz eksporta preču, kuras gaida Eiropā. Toties ES ir liela interese nojaukt robežas savu preču eksportam uz Ukrainu. Pretī ES deva iespēju ukraiņiem ar lepnumu apgalvot, ka Ukraina vienmēr ir bijusi Eiropa un būs Eiropa. Jāatzīst, ka šī iespēja sniedz lielu morālu gandarījumu, taču to grūti uzziest uz maizes. Bet Janukovičam&Co ir tieši jādomā par dienišķo maizes riecienu savai tautai, nevis jārealizē lozungs – kaut vīzēs, bet Eiropā.
Tiesa, tas, kas notika vēlāk, jau ir Janukoviča un vadošās kliķes vaina. Tā vietā, lai argumentēti izskaidrotu savu viedokli, viņi sāka darboties pēc sliktākajiem padomju aparatčiku paraugiem. Nostājās uz asas konfrontācijas ceļa, un parlamenta pieņemtais 16. janvāra likums par demonstrāciju un citu masu pasākumu rīkošanas kārtību tikai ielēja eļļu ugunī.
Pagaidām iniciatīva pieder opozīcijai, jo, kā jau minēju, absolūtais ukraiņu vairākums ir par Ukrainas tuvināšanos Eiropai. Janukovičs piedāvāja opozīcijai valdības vadīšanu un atgriešanos pie 2004. gada konstitūcijas, kad valstī bija nevis prezidentāla, bet parlamentāra politiskās varas sistēma. Taču opozīcija nav īsti gatava pieņemt Janukoviča piedāvājumu. Tā prasa visu vai neko – prezidenta atkāpšanos un ārkārtas prezidenta vēlēšanas vai arī varas pārņemšanu. Diemžēl konfrontācija Kijevā ir polarizējusi sabiedrību reģionos, un valstī draud ļoti asa reģionālā pretstāve ar bīstamām sekām.
Lai arī Ukrainas sašķelšanās vai pat pilsoņu karš netiek minēts kā ticams notikumu attīstības scenārijs, pat tikai šādas iespējas eksistence daudzus pasaulē dara bažīgus. Bažas izraisa ne tikai vardarbības iespējamā izvēršanās pašā Ukrainā, cik šā konflikta iespējamā ģeopolitiskā eskalācija. Gan Austrumos, gan Rietumos netrūkst karstu galvu, kurām šķiet, ka sašutumā pavicināt kara cirvi ir viņu svēts pienākums, un, jo tālāk konflikts aizies, jo vēlme pielikt tam savu palīdzīgo roku tikai pieaugs. No abām pusēm. Tāpēc ikviena saprātīgi domājoša cilvēka interesēs ir šo konfliktu pēc iespējas ātrāk atrisināt politiskā ceļā, nosodot vardarbību, vienalga no kuras puses tā notiktu. Klusi atbalstot Molotova kokteiļu metējus, bet skaļi nosodot varas pārstāvjus, mēs tikai piemetam malku potenciālajam konfliktam. Diemžēl arī Latvijā netrūkst ugunsgrēku cienītāju, kuri priecājas un sociālajos tīklos gandarīti raksta – nu, tur iet vaļā! Nevajag aizmirst, ka ugunsgrēks Ukrainā būs jau daudz tuvāk mūsu pašu mājai nekā ugunsgrēks Sīrijā.