Drukātie mediji piedzīvo ne tos labākos laikus. Īpaši smagi iet dienas laikrakstiem, kuriem grūti konkurēt ar interneta portāliem.
Laikraksta Diena kādreizējie zviedru īpašnieki – Bonnieru ģimene, 2007. gadā laikus jūtot tirgus konjunktūras jaunās dvesmas, savu latviešu izdevumu izlika pārdošanai. Jaunie īpašnieki ar Dienas privatizētājas un ilggadējās galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes komandu lāgā nesapratās, un pēdējie laikrakstu pameta, izklīstot kur kurais. Taču tagad šī komanda pamazām atjaunojas no atsevišķām sastāvdaļām gluži kā tāds Terminators. Tiesa, vairs ne darbībai drukātā medijā, bet gan sabiedriskajā televīzijā.
Var tikai apbrīnot Ēlertes talantu īstajā brīdī piezīsties pie gaļīgā valsts naudas tesmeņa. Deviņdesmito gadu sākumā viņa pamanījās izkārtot sev un dažām pietuvinātām personām valdības izveidotā laikraksta Diena privatizāciju un, laikus pārdodot savas īpašuma daļas, ierakstīties miljonāru sarakstā. Tagad viņa iecerējusi turpināt ierasto latviešu sabiedrības zombēšanu, izmantojot pašu latviešu naudu. Proti, par nodokļu maksātāju naudu turpināt Dienas iestrādes sabiedriskajā televīzijā. Ko tas nozīmē?
Firmas zīme – sektantiska neiecietība
Tas nozīmē šauri sektantiska pasaules uzskata uztiepšanu latviešu tautai. Šai sektai piederīgo raksturīga iezīme ir sakāpināta izjūta, ka tikai viņiem vienīgajiem ir taisnība un visi pārējie ir vai nu muļķi, kas neko nesaprot, vai vienkārši nelieši. Kā visās sektās, arī šajā pat teorētiski netiek pieļauta viedokļu daudzveidība un valda princips, ka patiesība var būt tikai viena – pareizā. Savukārt pareizā patiesība var būt tikai mūsējā. Visi citi uzskati ir nevis atšķirīgi vai citādi, bet gan nepareizi un iznīcināmi. Ēlertes pasaules redzējumā ir tikai mūsējie un viņējie, kur viņējie ir iznīdējami saknē. Lai gan Ēlerte piesauc toleranci un to pat it kā sludina, patiesībā viņa demonstrē neiecietību, uz kuras fona pazīstamais Rīgas domes deputāts, mācītājs Jānis Šmits šķiet iecietības «māte Terēze». Rezultātā gadu desmitiem tiek šķelta un drumstalota latviešu sabiedrība (krievvalodīgie Ēlertes «gudrības» neņem par pilnu) ar sekām, kādas jau redzamas Rīgas pārvaldes struktūrās.
Kādā veidā šai ēlertistu sektai ir izdevies pārņemt savās rokās Latvijas sabiedrisko televīziju? Plāns sastāvēja no vairākiem posmiem, un jānovērtē tā mērķtiecīgā realizācija. Vispirms bija nepieciešams izveidot tādu Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP), kura darbotos ēlertistu interesēs. Tika izveidots saraksts, kurš pēc tā nonākšanas medijos ieguva nosaukumu – ĒlertesMūrnieces saraksts. Šajā sarakstā tika sniegts visu izvirzīto NEPLP kandidātu īss raksturojums ar jau galīgu vērtējumu – atbalstāms vai noraidāms. Lai gan pati Ēlerte (kura pat nebija Saeimas deputāte) izvairījās atzīt savu autorību saraksta izveidē, otra autore, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, atzinusi gan savu, gan Ēlertes dalību šā saraksta tapšanā. NEPLP tika izveidota, precīzi sekojot šajā sarakstā sniegtajiem ieteikumiem.
Televīzija – ietekmīgākais instruments
Joprojām ietekmīgākais smadzeņu skalošanas instruments ir televīzija, un ēlertistiem galvenais uzdevums bija iedabūt savu cilvēku par televīziju atbildīgās NEPLP personas amatā. Par šādu cilvēku tika izvēlēts Gints Grūbe. Viņš raksturojams kā «īstens sorosietis. Raksturs nordisks, izturēts. Uzcītīgi pilda uzdotos pienākumus. Nežēlīgs pret idejiskajiem ienaidniekiem. Kompromitējošos sakaros ar vietējiem «oligarhiem» nav pieķerts». Grūbe pilnībā atbilda ēlertistu plāniem. Taču kā panākt, lai Saeimas atbildīgā komisija balsojumam virzītu vajadzīgo NEPLP sastāvu? Komisiju vadīja Nacionālās apvienības pārstāve Ināra Mūrniece, kuru grūti dēvēt par sorosieti, bet politiskās intrigās nepieredzējušu gan. Šajā brīdī izpaudās Ēlertes pārākums aparāta spēlēs. Viņa ātri saprata, kādā veidā iemantot Mūrnieces uzticību. Piekrist visam, ko saka Mūrniece, it īpaši, ja tas skar nacionālos jautājumus un nepieciešamību ierobežot krievu valodas lomu televīzijā.
Ēlerte, kura, vēl esot Dienas galvenās redaktores un Sorosa fonds Latvija valdes priekšsēdētājas amatā, nenogurstoši sludināja kosmopolītiskas idejas, pēkšņi kļuva aktīva nacionāliste. Viņa pieglaimīgi piebalsoja Mūrnieces vaimanām par krievu valodas dominanci Latvijas televīzijas apraidē un solīja cītīgi pret to cīnīties. Ko nozīmē cīnīties kopā ar Ēlerti? Daudzi Mūrnieci brīdināja, ka «iet izlūkos» ar Ēlerti nozīmē ļaut sevi izmantot ar sekojošu bēdīgi zināmo turpinājumu. Mūrniece un Nacionālās apvienības deputāti bija tik dziļi iesnaudināti ar Ēlertes pretkrievisko retoriku, ka brīdinājumus laida gar ausīm. Rezultātā tika ievēlēta tieši tāda NEPLP, kādu gribēja Ēlerte&Co. Padomes priekšgalā konformists Ainārs Dimants, bet par televīziju atbildīgais – Gints Grūbe.
Ēlertes otrais saraksts
Pēc sev vēlamas padomes ievēlēšanas atlika tikai pārkāpt sunim asti – iecelt sev paklausīgu LTV vadību, lai vēlāk amatos varētu salikt televīzijas specifiku nesaprotošus, bet idejiski «pareizus» cilvēkus. Ivars Belte izrādījās šim nolūkam visatbilstošākā kandidatūra. Viņš savulaik ir strādājis kopā ar citu Ēlertes līdzgaitnieku Dienas privatizācijas epopejā Arvilu Ašerādenu un pierādījis, ka pareizi saprot, «kā lietas kārtojas». Kad Belte jau bija iekārtojies savā LTV vadītāja kabinetā, viņam uz galda tika uzlikts Ēlertes «otrais saraksts». Šajā sarakstā bija iekļauti cilvēki, kurus vajadzēja «konkursa kārtībā» iedabūt atsevišķu struktūrvienību vadībā. Sarakstā figurēja Rita Ruduša, Gunta Sloga, Baiba Rulle, Anita Brauna.
R. Ruduša septembrī kļuva par nozīmīgo LTV satura redaktori informatīvi dokumentālajiem, ziņu un sporta raidījumiem, ilggadēja Dienas korespondente Gunta Sloga kopš jaunā gada kļuvusi par LTV satura redaktori kultūras, izklaides, bērnu un izglītības raidījumiem, savukārt Baiba Rulle ir kļuvusi par politiski jutīgā raidījuma 1:1 redaktori. Visticamāk, ēlertistu invāzija LTV turpināsies un pirms vēlēšanām mēs redzēsim smadzeņu skalošanu tādos apjomos, ka pārmetumi Krievijai par propagandu liksies augstākajā mērā liekulīgi.
NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants ir norādījis uz NEPLP stratēģisko uzdevumu – «vienota elektroniskā sabiedriskā medija izveidi, lai stiprinātu demokrātiju un nacionālo identitāti». Ja mērķis ir kaut ko «stiprināt», tad šajā uzdevumā obligāti jābūt propagandas un sabiedriskās domas ietekmēšanas komponentei. Tātad sabiedriskā medija uzdevums nebūs viedokļu daudzveidības un visu (dažādu) sabiedrības slāņu uzskatu atspoguļošana, bet gan tikai tādu, kas veicina demokrātiju un nacionālo identitāti. Teorētiski nav pret ko iebilst, bet praktiski tas nozīmē, ka daži Ēlertes «demokrātijas» skolu izgājušie atbilstoši savai izpratnei, kas ir labs un kas slikts, mācīs latviešu tautu, kā pareizi dzīvot, domāt un, protams, arī vēlēt. Tā, kā tas bija Ēlertes Dienas laikos, kad dienu pirms vēlēšanām redakcijas rakstā tika skaidri pateikts, par ko jābalso, bet par ko nedrīkst balsot.
Kas var justies kā ieguvēji?
Tagad tā pati komanda slavēs jaunos favorītus. Kas tie būs? Un šeit parādās lielākās briesmas. Bijusī koalīcija, ievēlot «savu» NEPLP, droši vien cerēja, ka tieši viņi būs tie, kurus jaunā LTV vadība slavēs, līdzīgi kā Ēlertes Diena savulaik (1996.–2001. g.) Šķēli un Tautas partiju. Taču jau ir skaidrs, ka NA ir pārrēķinājusies un tās pārstāve Aija CālīteDulevska padomē atrodas pilnīgā izolācijā. Arī Ināra Mūrniece ir apspēlēta un saprot, ka no viņas vairs nekas nav atkarīgs un viņa jau ir izlietots materiāls. Varbūt Vienotība var justies gandarīta – beidzot mūsu cilvēki pilnībā kontrolē LTV? Taču Vienotībā tikai nosaukums liek domāt par vienotību. Tajā ir vairāki savstarpēji konkurējoši grupējumi, un tikai viens, tā dēvētais lietussargu (Ēlertes) grupējums, var uzskatīt, ka tiem LTV ir «kabatā». LTV ir pārveidota par izteiktu smadzeņu skalošanas ruporu. Diemžēl tas rada bīstamas sekas jau tuvākajā pārredzamajā nākotnē. Kāpēc?
Etnisko latviešu Latvijā ir tikai nedaudz vairāk par pusi. Balsstiesīgo ir ap divām trešdaļām. Tas nozīmē, ka latviešu politiskā dominante ir visai trausla. Ja sabiedriskā televīzija kā ietekmīgākais medijs ierobežo viedokļu daudzpusību un citādi domājošos latviešus pasludina (kaut vai netieši) par neliešiem vai neliešu atbalstītājiem, tad objektīvi tas sit pa tām latviešu partijām, kuras var uzskatīt par opozīciju lietussargu grupai. Lietussargu grupai nav nekādas iespējas saņemt vairāk par 50% Latvijas vēlētāju atbalsta. Pat vairāk. Ir pietiekami liels skaits latviešu, kuri nekādos apstākļos neatdos savu balsi par Ēlerti un viņas domubiedriem. Šos cilvēkus nemitīgi apsaukājot par muļķiem vai neliešiem, daļa no viņiem var aizmigrēt Saskaņas centra vai to satelītu virzienā, kā tas jau ir noticis Rīgā. Tas nozīmē, ka pašreizējā ēlertistu invāzija LTV objektīvi kalpo par instrumentu bēdīgi slavenā saukļa «Pazaudēsim Rīgu, pazaudēsim Latviju» īstenošanai. Diez vai tas ir tas, uz ko bija cerējuši tie, kas iebalsoja šo superpolitizēto NEPLP. Kā rakstīja kāds anonīms komentētājs twiterī: «Spriežot pēc komentāriem par valdības veidošanu, daudz vairāk nekā krievus latvieši ienīst latviešus.» Un šo nīšanu visvairāk uzkurina ēlertistu sektas žultainā darbība, kā rezultātā tiek klāts gluds bruģītis Saskaņas centra nākšanai pie varas. Latvijā vēlēšanas allaž notikušas pēc mazākā ļaunuma izvēles principa, un arvien vairāk cilvēku var nākt pie secinājuma, ka, izvēloties starp ēlertistu smadzeņu skalotājiem un SC, lielāks ļaunums ir tieši šie sektanti.