Ļaut uzbudināties

Politiskajā ķēķī aktīvi tiek vārīta jauna putra, ar ko mūsu politiķi varētu barot tautu un baroties arī paši gaidāmajā priekšvēlēšanu periodā.

Runa ir par Satversmes preambulu, kuru par savu politisko liftu izvēlējušies Egils Levits un kompānija no viesnīcas Radi un draugi kafejnīcas. Preambulas kauls nu ir politisko suņu cīņas arēnā iemests. Skaļa riešanās un nikna košanās ap šo kaulu sākusies un droši turpināsies līdz pat vēlēšanu beigām.

Kārtējo reizi no jauna uzvirmojušās kaislības ap tā dēvētā Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā pēc būtības ir no tiem pašiem politiskās demagoģijas apcirkņiem. Tikai šī ņemšanās paredzēta tai elektorāta daļai, kurai preambulas smalkumi par sarežģītiem. Kur vēl atrast piemērotāku materiālu, kas dotu plašākas izpausmes iespējas visu nokrāsu muldoņām un plāno galdiņu urbējiem. Skatītāju emocijas vārīsies. Pat ne vārīsies – cepsies! Turklāt cepsies ne pa jokam.

Šobrīd, uzsākot šamanisko deju ap ugunskuru, uz kura vārās preambulas katls, grūti prognozēt, kādā transā mēs nonāksim un ko šajā transā izdarīsim, taču ir jau izkristalizējušās pirmās atklāsmes. Izrādās, ka vairāk nekā 90 gadus pēc Satversmes pieņemšanas un vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas esam nonākuši līdz jautājumam – kāds ir Latvijas valsts mērķis un kāda vispār ir mūsu valsts pastāvēšanas jēga. Godīgi sakot, visai skumja atklāsme. Jau rakstīju, ka paguvuši izgaismoties tie, kuri atklāti atzīst, ka neredz īpašu Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu, taču jau notikušās diskusijas atklāj vēl bēdīgāku ainu. Izrādās, ka arī tiem, kuriem Latvijas valsts pastāvēšana ir augsti godājama vērtība, nav vienotas atbildes uz šiem jautājumiem.

Galvenā problēma ir tā, ka Satversmes preambula tiek izmantota kā politiskais ierocis. Līdz ar to katrs šī ieroča lietotājs to izmanto savu savtīgo mērķu sasniegšanai, un skaidrs, ka tik dažādu mērķu sasniegšanai vienotu redzējumu grūti sasniegt. Visi grib ar šo preambulu nostiprināties Latvijas politiskās elites intelektuālajā virsotnē, taču katram ir sava elektorālā niša un attiecīgi atslēgas vārdi, kas izraisa attiecīgās aprindās vajadzīgos refleksus. Nav noslēpums, ka Latvijas politikā visbezgaršīgāko sacepumu var vēlētājiem iemānīt, to bagātīgi pārlejot ar nacionālo vai pretkorupcijas mērci. Satversmes preambulas vārījumā tiek izmantotas garšvielas no nacionālajai mērcei paredzētās turziņas.

Saucot lietas īstajos vārdos, daļa politiķu gribētu, lai šajā preambulā būtu samērā skaidri, bet vienlaikus arī juridiski korekti pateikts, ka Latvijā galvenie noteicēji ir etniskie latvieši, kuru dzimtā valoda ir latviešu valoda, bet pārējie ir ar otršķirīgām tiesībām. Citi politiķi dažādu iemeslu dēļ šādu sadalījumu nevēlas pieņemt. Visi pārējie jautājumi ir tikai mežģīnes, ar ko aptamborēt šo galveno preambulas politisko uzdevumu. Līdz ar to deputāta Kārļa Seržanta lepnums, ka viņam esot izdevies preambulā iekļaut vides vārdu skan naivi. Kāda tur vides tematika? Vai tad Satversmes preambulu rakstīja, lai pievērstu videi kādu papildu uzmanību? Nē taču. Satversmes preambulas jautājums politiķiem domāts, lai pateiktu, ka Latvijā galvenie ir latvieši, bet krievi lai pastāv pie ratiem un nesprēgā. Cits jautājums, vai šāds dalījums atbilst Latvijas valsts ilgtermiņa interesēm? Tāpat diez vai šāds dalījums iegūs starptautisku akceptu, bez kura mūsu politiskā elite nekustina ne pirkstu.

Taču vēlētājs no politiķa tāpat kā lasītājs no šo rindu autora gaida skaidru vēstījumu – tu par latviešu tautības cilvēku lielākām tiesībām vai par to, lai visiem vienādas tiesības? Jautājums tiek primitivizēts līdz – tu ar mums vai pret mums. Kā jau rakstīju, preambulas jautājums ir salīdzinoši sarežģīts iepretim pieminekļa nojaukšanas jautājumam, taču to var viegli vienkāršot – vai tu par valstsnācijas īpašu izdalīšanu preambulas tekstā vai arī par valstsnācijas jautājuma ignorēšanu. Daudziem uz vēlēšanām nav ko piedāvāt. Tad nu jāvelk ārā lietas, kuras neko nemaksā, bet par kurām var samērā viegli kulstīt muti un uzbudināt vēlētājus. Tāpēc jautājums vēlētājiem skan – vai ļausimies vai neļausimies sevi tik viegli uzbudināt?