Diskusija par Satversmes preambulas nepieciešamību jau ir radījusi pozitīvu blakusefektu.
Ir izvirzījies jautājums par Latvijas valsts esības jēgu un izgaismojis tos, kuriem šis jautājums šķiet bezjēdzīgs, jo viņi Latvijas valstij lielu jēgu neredz. Kosmopolītisko spēku līdera lomu ilgus gadus bija uzņēmusies toreizējā Sorosa fonds Latvija valdes priekšsēdētāja un laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte. Tagad viņas resurss ir izsmelts, un par kreisi liberālās Internacionāles Latvijas filiāles līderi virzās Iveta Kažoka.
Kā jau ideoloģiskā novirziena līderim pieklājas, arī Kažoka nestāv nomaļus no tik svarīga jautājuma kā Satversmes preambulas apspriešana. Ārvalstu finansētajā Latvijas kosmopolītu ruporā politika.lv viņa publicējusi savu redzējumu par Egila Levita piedāvāto preambulas redakciju. Kažoka uzskata, ka šis preambulas teksts ir tapis «kompromisu kompromisos un rezultātā kļuvis stilistiski un saturiski pārmocīts. Tam nav pietiekamas enerģētiskās vilkmes pat tam, lai iedvesmotu ar to polemizēt». Kā pretstatu šai enerģētiski nevelkošajai redakcijai Kažoka piedāvā Islandes jaunās konstitūcijas preambulu, kur viss esot iedvesmojošs un uz nākotni vērsts.
Islande ir sala Atlantijas okeānā tālu ziemeļos. Islandi un islandiešu valstiski nacionālo identitāti maz kas apdraud, un viņu nacionālā pašapziņa ir salīdzinoši augstā līmenī. Latviešu nācija jūtas apdraudēta, un tās pašapziņas līmenis ir nepieļaujami zems. Šajā situācijā izvirzās jautājums – vai Latvijas Satversmes preambulai jābūt unikālai, speciāli Latvijai rakstītai, vai arī tā var būt universāla? Kā Islandes konstitūcijas preambula, ar kuru, pēc Kažokas ieskatiem, var aizvietot Latvijas vai jebkuras citas valsts konstitūcijas preambulu. Pēc Kažokas domām, preambulas galvenais uzdevums esot iezīmēt ceļu uz «taisnīgu, laimīgu un harmonisku sabiedrību, kuras centrā ir katra cilvēka pašrealizācijas iespējas. Šī sabiedrība nefokusējas uz etniskiem vai tradicionāliem dzīvesziņas momentiem». Šiem mērķiem varētu arī piekrist, taču «aiz kadra» paliek jautājums – bet kur paliek Latvijas valsts, tās esības jēga?
Varam taču palūgt savu valsti pievienot Zviedrijai, ieviest zviedru kronu, zviedru valodu kā valsts valodu, un gan jau viņi mums ceļus uzbūvēs un minimālo algu pacels. Kam mums vajadzīgs tāds apgrūtinājums kā latviešu valoda un sava valsts? Šie jautājumi nebūt nav absurdi. Tie likumsakarīgi izriet no Kažokas un viņas vadītās kustības loģikas. Viņa arī neslēpj savu atbildi uz jautājumu par Latvijas valsts eksistences jēgu. Sociālā tīklā twitter Kažoka to formulē šādi: «Esmu gatava pieņemt divas versijas: 1) LV jēgas nav; 2) IR, bet katram sava, personīga (..) bet es nekādi nevaru saskatīt, ka varētu būt kaut kāda universāla, neapšaubāma».
Tātad Latvijas valstij «universālas, neapšaubāmas» jēgas nav vai arī tā ir individuāla kā katram sava dzimšanas diena. Latvija kā vienota, kopīga sistēma Kažokas pasaulē neeksistē. Tas arī izskaidro viņas negatīvo attieksmi pret demogrāfijas jautājumiem, jo pasaulē taču cilvēku skaits nemazinās un to trūkums nav problēma. Kāda starpība, vai dzimst latvieši, ķīnieši vai nigērieši. Visas šīs tautības, nācijas un nacionālās valstis ir tikai aizspriedumi jaunai spožai cilvēces nākotnei.
Politologs Ivars Ījabs Kažoku reiz nosauca par mūsdienu Rozu Luksemburgu. Nebrīnīšos, ja viņa jau drīz izpeldēs plašākos ūdeņos, taču pagaidām no viņas mācībām tepat Latvijā vajadzētu uzmanīties. Diemžēl Latvijā vēsturiski bijusi vāja imunitāte pret šādiem tautas spēku graujošiem uzskatiem.