Andris Deniņš

Pēdējās dienās vairākos Latvijas medijos lasāms sašutums par to, ka daudzas, it kā ap 30, Latvijas pašvaldības ir sasparojušās mainīt ielu apgaismojumu uz LED gaismām un ieviest viedās tehnoloģijas to regulēšanai.
 
Priekšvēlēšanu kaislību ēnā klusi un nemanīti uz priekšu virzās Labklājības ministrijas (LM) iecere par IT infrastruktūras centralizācijas un mākoņskaitļošanas risinājumu izveidi jeb vienkāršā valodā runājot – iecere mainīt programmatūru pensiju datu uzskaites serveriem.
 
Par uzturēšanās atļaujām apmaiņā pret īpašuma iegādi ir lauzti daudzi šķēpi – vieni uzsver lielās summas, ko Latvija iegūst, savukārt idejas pretinieki brīdina, ka pakāpeniski veidosies bīstama situācija, kurā Latvijas ekonomiskā izaugsme būs atkarīga tikai no uzturēšanās atļauju tirgošanas.
 
Šobrīd publiskajā telpā būtiski aktualizējies jautājums par nepietiekamo finansējumu zinātnei. Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis visai skarbi raksturoja situāciju: Latvija melojusi Eiropas Savienībai (ES) un Eiropas Komisijai (EK) par to, ka 2020. gadā finansējums zinātnei mūsu valstī sasniegs 1,5% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). Kā atzīst zinātnieks, tad finansējums šobrīd sasniedz tikai desmito daļu no tā. Tas kārtējo reizi akcentē to, ka uz solījumiem paļauties nevar. Turklāt jāuzrauga tie projekti, kas pašlaik spēj sniegt finansējumu zinātniekiem, lai nauda aiziet pareizajiem mērķiem.
 
Pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdam aicinājumu parakstīt kādu iniciatīvu par izmaiņām likumdošanā, paust savu viedokli kādā aptaujā, aizpildot anketu vai klikšķinot internetā. Tas ļauj secināt, ka vairāk nekā 25 neatkarības gadi ir darījuši savu un esam sākuši saprast, ka dzīvojam demokrātijā un drīkstam paust savu viedokli.
 
Pēdējā laikā īpaša Latvijas sabiedrības uzmanība ir pievērsta Latvijas hokeja federācijai (LHF). Notikusi revolūcija, par kuras rezultātiem mēs varēsim spriest pēc dažiem gadiem, nevis uzreiz.
 
Nav nekāds noslēpums, ka Latvija Eiropas Savienībā (ES) iestājās par ātru, līdz galam neizpētot visus juridiskos un finansiālos nosacījumus, kas izriet no dalībvalsts un ES savstarpējām attiecībām. Tā, piemēram, pēc iestāšanās tika uzlikti ierobežojumu vairākiem Latvijā labi attīstītiem saimnieciskās darbības veidiem, kā rezultātā daudzas nozares piedzīvoja fiasko. Tas noticis gan neapzināti – ES ļaudīm neiepazīstoties ar mūsu tautsaimniecības nozaru patieso konkurētspēju, savukārt mums pašiem par šīm nozarēm neiestājoties ar savām pretprasībām, gan apzināti – normatīvā ceļā samazinot jaunpienācējas valsts – Latvijas potenciālo eksportspēju kopējā savienības valstu vidū. Tā visa rezultātā kā nozares, tā arī tajās strādājošie uzņēmumi izputēja.
 
Publiskajā telpā jau labu laiku tiek veidota vienpusīga kampaņa par eiro ieviešanu Latvijā. Tās ietvaros, izvairoties no jebkādas iedziļināšanās lietas būtībā, dažādās toņkārtās uzstājīgi tiek atkārtots: Latvijā ir jāievieš eiro. Turklāt nekavējoties, 2014. gadā. Treknu punktu tam visam pielika medijos publiskotais eiro komunikācijas plāns, kas pavisam atklāti paredz ar masīvu propagandas kampaņu «izskalot smadzenes» sabiedrībai un apslāpēt oponentus.