Komponista Imanta Kalniņa 85 gadu jubileja ģimenes lokā nosvinēta. Kādas ir talantīgā tēva un talantīgā dēla attiecības, kā veidojas paaudžu saikne, kas to balsta – garīgums, mūzika, mīlestība? “Nra.lv” saruna ar komponista Imanta Kalniņa dēlu, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas mācītāju, supervizoru Kristu Kalniņu.
Viņa bērnība pagājusi ciešā saitē ar dvīņumāsu Rēziju (aktrisi un režisori), vecāko māsu Danu (supervizori un psihoterapijas speciālisti) un mammu - Nacionālā teātra aktrisi Helgu Dancbergu. Mamma visus trīs bērnus audzināja viena pati, jo viņas laulība ar komponistu Imantu Kalniņu tika šķirta, kad Kristam bija četri gadi. Viņam ir sava vieta vēsturē, aktrisei - sava. Taču viņus visus apvieno mūzika. Imants savulaik ir teicis: “Es pieļauju, ka mūzika ir tā izjūta, kas mūs ģenētiski un garīgi vieno.” Mūsu saruna ar Kristu Kalniņu.
Tavam tēvam - komponistam Imantam Kalniņam - tikko bija liela jubileja: 85 gadi. Svinējāt kopā?
Es nesvinēju, jo tā man bija darba diena. Piezvanīju un apsveicu viņu, un tad jau mēs sarunājām, kurā brītiņā varu pie viņa aizbraukt un apsveikt viņu klātienē.
Kādas tev ir attiecības ar tēvu: sirsnīgas, lietišķas, muzikālas?
No visa tā, ko tu nosauci, ir pa daļai. Dzīves pirmajā pusē tā nebija, bet, kad mēs jau bijām pieauguši cilvēki, mums izveidojās tuvas attiecības. Es varu viņam piezvanīt un pateikt, ka es viņu mīlu, un viņš arī var pateikt, ka mīl mani. Tā ir skaistākā lieta, ko mēs viens otram varam apliecināt. Visas pārējās lietas ir pakārtotas mīlestībai. Arī maniem bērniem ir svarīgi būt mīlestības attiecībās, un paps vienmēr apjautājas - kā tad viņiem iet? Papam ar katru savu bērnu ir savas attiecības, tāpat arī ar mazbērniem.
Cik tev ir bērnu?
Man ir pieci bērni. Ar manu sievu Lindu mums ir četri bērni, bet mums ir bērni arī no iepriekšējām laulībām. Tagad viņi visi ir izauguši. Lūkasam ir 15, viņš beidz Doma kora skolas 9. klasi, Dāvids beidz 4. kursu Doma kora skolā, Jēkabs jau ir maģistrantūrā Mūzikas akadēmijā, Marija ir ārste, mana meita no pirmās laulības Linda ir režisore.
Tu saki - tev ar tavu tēvu ir sirsnīgas attiecības. Bet viņš jau tevi neaudzināja.
Jā, neaudzināja. Atceros, bērnībā un jaunībā es ilgojos pēc papa mīlestības. Starp mums tuvākas un īpašākas attiecības izveidojās jau tajā laikā, kad pats biju precējies un man pašam bija ģimene. Tagad kā divi pieauguši un nobrieduši cilvēki varam runāt pilnīgi par visu. Savos smagākajos dzīves brīžos es aizbraucu pie papa, izrunāju tās lietas ar viņu. It īpaši tagad, kad mammas vairs nav.
Imants ir viens no latviešu mūzikas ģēnijiem. Ir kāds skaņdarbs vai dziesma, ka tev sirdij ļoti tuvs?
Mana papa mūzika ir ne tikai ģēnija mūzika, tā skan cauri manai dvēselei un maniem kauliem, un manai cilvēka būtībai. Šo mūziku es dzirdu ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses. Tā es varu savu papu piedzīvot ne tikai kā cilvēku, bet arī smalkākā mūzikas dvēseles vibrāciju līmenī.
Daudzas no papa dziesmām ir skanējušas cauri manai bērnībai. Kur vien bērnībā mēs bijām ar Rēziju, visur bija jādzied “Zilais putniņš”. Bet ir daudzas dziesmas, kas ir tuvas, piemēram, “Dziesma, ar ko tu sācies”, “Viņi dejoja vienu vasaru”. Bet man ir tuva visa papa mūzika.
Tagad es ar lielu interesi gaidu grāmatu, kas par viņu ir uzrakstīta. Nāks ārā jūnijā. Esmu pateicīgs par to, ka paps ar grāmatas autori ir ieguldījuši šajā procesā tik nozīmīgu darbu, lai katrs lasītājs iegūtu vispilnīgāko ieskatu par viņa neaptveramo muzikālās daiļrades bagātību. Bet, protams, man pašam ir arī tuvākas tās dziesmas, kuras paps rakstīja tad, kad bija kopā ar manu mammu Liepājas laikā. Bērnībā klausījos magnetofona ierakstus vēl lentēs, kur paps dzied kopā ar mammu - tas ir mīlestības laiks, no kura mēs esam radušies.
Jā, arī 4. simfonija man ir ļoti īpaša. Tomēr 6. simfonijā ir kāda man tuva un īpaša tēma. Es to, iespējams, gribu saistīt ar kristīgās ticības periodu mana papa dzīvē. Šajā simfonijā es spēju saklausīt papa cilvēciskās cīņas un garīgās dzīves dziļos jautājumus. Papa mūzika tomēr man ir kā tāds vienots veselums, un es zinu, ka tā nav paredzēta tikai man, tas ir nedalāms mūzikas okeāns, kas plūst katram cilvēkam cauri un atstāj dziļas pēdas.
Vai cilvēki pēdējos piecos gados ir pārveidojušies? Es domāju par visu mūsu sabiedrību piecos kara gados.
Domāju, ka sākumā - divus gadus - sabiedrībā bija lielas bailes, nedrošība, trauksme. Patlaban cilvēkos daudz vairāk ir ienākusi realitātes apziņa. Tagad, skatoties uz visu, kas notiek, uz droniem, kas ielido Latvijas teritorijā, uz dezinformāciju, ko izplata Krievija, man ir jautājums par to, kāpēc tikai Krievijas izraisītā kara piektajā gadā mūsu valdība sāk domāt par to, ka civiliedzīvotājiem ir nepieciešama sagatavotība iespējamam kara apdraudējumam. Šobrīd jau katram ir skaidrs, ka Latvijā nav nopietnas gaisa aizsardzības. Ukrainā katru dienu ielido vairāki simti dronu, viņi notriec lielāko daļu, kamēr Latvijā nespējam notriekt pat vienu vai divus.
Tā nav cilvēku biedēšana, bet normāls cilvēka jautājums - kā mūsu armija tiks galā ar vairākiem simtiem dronu un raķešu, ja Krievija pret mums tos palaidīs un izšaus? Vai esam šajā laikā mācījušies no ukraiņu armijas, kuri to šobrīd dara visprofesionālāk? Vai esam sapratuši, ka kara taktikas ir pilnīgi mainījusies?
Tomēr tas jau nav tikai par valdību. Arī mēs baznīcā tikai tagad sākam runāt par to, ko darīt iebrukuma gadījumā, kā palīdzēt cilvēkiem, kā rīkoties pašiem. Manuprāt, mēs Latvijā tikai tagad sākam nopietnāk un reālistiskāk apzināties, cik daudz mājas darbu vēl ir jāizdara, lai vismaz teorētiski mēs būtu gatavi sliktākam nākotnes scenārijam, kurš būtu saistīts ar reālu kara apdraudējumu un uzbrukumu mūsu zemei. Lai cik mēs domātu, ka esam pasargāti ar NATO, mums pašiem jādara viss, lai varam sevi aizsargāt. Es ceru, ka neesam neko nokavējuši un ka visu vēl varam izdarīt.
Vai mūsu valdošie dara visu, lai nomierinātu, sagatavotu cilvēkus?
Kādā TV raidījumā dzirdēju sakām, ka valdība darot visu, lai iepirktu aizsardzības sistēmas. Visu laiku dzirdam, ka esam dronu lielvalsts, bet, ņemot vērā nesen notikušos mūsu gaisa telpas pārkāpumus, ir jājautā, kur ir nozīmīga pretgaisa aizsardzība. Vai esam šajos gados parūpējušies par to, lai ir pietiekami daudz apmācītu dronu un raķešu pārķeršanas militāru speciālistu? Es saprotu, ka ir informācijas slepenības režīms, kas attiecas uz visu, ko militārā ziņā kā valsts un NATO sabiedrotie darām, lai Latvijas valsti un sabiedrotos aizsargātu. Tomēr, no otras puses, manuprāt, tā ir tāda bezatbildība: turēt valsts iedzīvotājus pārspīlētā “drošības” burbulī, nerūpējoties arī par civiliedzīvotāju sagatavošanu militāra konflikta gadījumam.
Piemēram, vai šodien katrs cilvēks Rīgā zinātu, kas ir jādara, dzirdot informāciju, ka droni vai raķetes ir šķērsojušas Latvijas valsts gaisa telpu un tuvojas pilsētai? Tajās apraides šūnās dod brīdinājumu, bet vai ir bijušas mācības, ko darīt skolās, darba vietās, uz ielas atrodoties? Labi, es pieļauju, ka valdība nevēlas radīt iedzīvotājos paniku vai trauksmi, tomēr tādā veidā civiliedzīvotājiem tiek atņemta iespēja sagatavoties krīzes situācijām. Un es domāju, ka šajā ziņā ir jādara daudz vairāk.
Šobrīd, cik man zināms, aizsardzības nozarei budžetā ir piešķirti 5% aizsardzības vajadzībām, bet, ja Latvijas gaisa telpā nevaram identificēt un nevaram notriekt vienu vai divus dronus, tas nedod lielu pārliecību par valsts aizsardzības spējām. Tāpat, dzirdot ierosinājumus par to, ka būtu jāļauj turēt mājās ieročus, ir jāsāk domāt, vai notiek kas tāds, ko sabiedrība nezina.
Arī mediju telpā pēdējā laikā varam lasīt, ka Krievija veido agresīvu naratīvu pret Baltijas valstīm. Vai valdībai nevajadzētu reaģēt uz to aktīvāk, ja pašreizējā realitāte ir šāda?
Vai tu esi domājis par to, kāpēc - tā vietā, lai celtu valsts labklājību, Krievija ir gatava iznīcināt teju visu zemeslodi? Tā vietā, lai uzbūvētu normālus ceļus un iekārtotu dzīvokļos tualetes, viņi vienkārši iet okupēt valstis un pēc tam brauc atpakaļ melnos maisos.
Tā ir bijušās padomijas sarkanās ideoloģijas bezjēdzība. Krievijā cilvēki simtiem gadu ir dzīvojuši paverdzinošā sistēmā, kurā indivīda viedoklim nav nekādas nozīmes. Tas ir, iespējams, attīstījis lielākajā daļā iedzīvotāju verdzisku, pakļāvīgu, bez savas gribas domāšanas zīmogu. No vienas puses, prātu korumpējošā sistēma ir iepotējusi melus, ka viņi ir atbrīvotāji, jo okupēt viņu izpratnē nozīmē atbrīvot.
Bet no otras puses - viņu dzīve lielās līnijās lielākajā vairumā ir bezjēdzīga. Valsts, kurā nozog tehnoloģijas, valsts, kurā pensijas ir mazas, kurā lielāka daļa cilvēku dzīvo primitīvos apstākļos. Atcerēsimies, kā kara pirmajos gados bija cilvēku prātam neaptverami sižeti, kuros Krievijas armijas karavīri zaga visu no okupētajām teritorijām, izlaupīja mājas un pat tualetes podus kā trofejas veda mājās. Tā ir okupantu un laupītāju domāšana. Protams, es šeit nerunāju par visiem cilvēkiem. Man negribas to teikt, bet tā ir sarkanās ideoloģijas apzināta varas rīcība, kas savas valsts pilsoņus ir pārvērtusi vergos, kuriem nav sava viedokļa. Bet jācer, ka arī šai vergu domāšanai drīz pienāks beigas. Un tad sāksies sāpīgs atveseļošanās process. Ja sāksies.
Ne visos vergos notiek lūzums.
Ne visos, jā. Bet no vēstures zinām, ka ir vergi, kuri kļuvuši par sacelšanās vadoņiem. Atliek cerēt, ka kaut kur tomēr ir veselā saprāta dzirksts arī Krievijā, kura, impērijai ejot bojā, meklēs ceļu uz tautu dvēseles dziedināšanu.
Sātans tagad sēž Kremlī?
Tas ir spēcīgs apzīmējums. Apustulis Pāvils atgādina, ka mēs necīnāmies pret miesu un asinīm, bet pret tumsas pasaules valdniekiem un ļaunuma gara spēkiem debesīs. Cilvēks un tā veidotās varas ir tikai vai nu ļaunuma, vai Dieva instruments. Tomēr svarīga ir izvēle, kam cilvēks izvēlas kalpot, kas ir viņa paša vērtības. Lai Dievs mūs sargā no cilvēkiem, kuri iedomājas, ka ir “dievi”, un savu ambīciju dēļ sūta nāvē un nogalina simtiem tūkstošu cilvēku.
Es zinu, ka tu esi izdevis dzejoļu grāmatu 2020. gadā. “Niekkalbīša dzejoju grāmatiņa”. Kas tur ir?
Tur ir tādas manas piecpadsmit gadu izelpas. Kad man palika 50 gadu, sapratu, ka es vēlētos cilvēkiem kaut ko uzdāvināt. Jāņa Rozes apgāds man dāvāja iespēju izdot šo grāmatu. Tā ir tāda dziļas un cilvēciskas nopūtas un lielas pateicības Dievam.
Kā tu domā: vai Dievs apstādinās šo ārprāta karu, kas notiek Ukrainā?
Dievs mums, cilvēkiem, ir devis mūsu brīvo gribu, mūsu izvēli - kā mēs gribam dzīvot? Diemžēl vadībā izvirzās cilvēki, kuri ar savām ambīcijām nes nevis mieru, bet postu. Tā vietā, lai uzvarētu badu, nabadzību un slimības, miljardiem dolāru tiek tērēts, lai nogalinātu cilvēkus. Dievs - ja mēs varam viņu cilvēciskot, - ar sāpēm raugās, kā mēs izmantojam savu brīvo gribu. Draudzei es saku: pasaule nav ne laba, ne ļauna, tā ir tāda, kādi mēs esam. Cilvēkam ir jāizcīna karš sevī, viņam ir jānoliek savi ieroči un savas ambīcijas, lai iestātos miers. Bet to jau mēs nespējam izdarīt: gribam būt dievi savā pasaulē.
Tu savulaik esi beidzis Policijas akadēmiju, biji virsleitnants, kādu laiku pat strādājis Interpolā. Tur taču arī bija iespēja parādīt savu varu?
Protams. Bet man šķiet, ka tas Policijas akadēmijas laiks parādīja, ka mūsu valstij traucēja izglītoti, jauni cilvēki, kuri mācījās par izmeklētājiem un prokuroriem, tiesnešiem. Tādus nevajadzēja! Bet es akadēmiju atceros ar vislabākajām domām, un, ja akadēmija joprojām eksistētu, mums būtu pilnīgi cita tiesībsargājošā sistēma. Bet tā tika apzināti iznīcināta: lai noteiktas struktūras mūsu valstī varētu darīt, ko vien vēlas. Varai ir jābūt inteliģentai, sākot ar policistu līmeni, beidzot ar ģenerāli. Šajā ziņā vējā ir palaisti gadu desmiti.
Man prieks, ka Dombravas kungs, nonācis Iekšlietu ministrijas vadībā, pirmo lēmumu uzraksta par to, ka visiem Iekšlietu ministrijas darbiniekiem jārunā latviski. Nu, kuriozi! Vairāk nekā trīsdesmit gadi pagājuši kopš LR atjaunošanas, un pirmais ministrs pieprasa latviešu valodu! Cik lojāls var būt cilvēks šai valstij, ja viņš nerunā šīs valsts valodā? Ja cilvēks iekšlietu vai jebkurā citā valstiskā sistēmā nav apguvis valsts valodu, ja viņš neciena šīs valsts kultūru un vēsturi, tad kāda ir šī lojalitāte apdraudējuma gadījumā? Protams, ir krievi un citu tautību cilvēki, kuri ir iemācījušies latviešu valodu un ir ne tikai lojāli Latvijas valstij, bet ir gatavi atdot savu dzīvību par brīvu Latviju. Es nerunāju par tautību, bet par iznīcināšanas ideoloģiju, kura kā vēzis saēd cilvēku vērtību sistēmas. Diemžēl arī latviešu vidū nereti redzam “pretvalstisku” ideju nesējus.
Mūsu valsti apdraud arī ieceļotāju tūkstoši, kas te iebraukuši.
Mūsu migrācijas politika ir izgāzusies - to redzam visā Eiropā. Valstij ir pienākums sargāt savus valsts pamatus un iedzīvotājus. Tās pienākums ir pārbaudīt katru, kurš ierodas Latvijā, lai tajā paliktu. Eiropa un arī Latvija ir kristīga kultūrtelpa, un, kas to noraida vai izturas ar naidu pret to, mūs apdraud. Šeit es neatkāpjos. Bet kā mācītājs nedrīkstu pie tā apstāties.
Tie tūkstoši nav tikai skaitlis apdraudējumu sakarā - katrs ir cilvēks, par ko Kristus mira un pie kura Kristus mani sūta.
Islāms noliedz manu centru - Dēlu un krustu, tur nepiekāpjos. Taču tāpēc šis cilvēks man nav ienaidnieks, pret kuru vērsties ar naidu, bet lauks, kurā sēt Kristus Evaņģēlija sēklu. Valstij jāsargā robeža - Baznīcai jābūt nomodā, lai tās durvis katram atvērtas. Tā ir viena atbilde divos veidos. Valsts - sargā, Kristus baznīcā - rūpējas. Protams, bažas par musulmaņu vēlmi integrēties Latvijas sabiedrībā un pieņemt tās likumus, vēsturi, kultūru, tradīcijas paliek, bet blakus stāv jautājums: vai svešinieks pie manām durvīm par Kristu ir dzirdējis vai tikai redzējis manas bailes un naidu?
