Pēdējā laikā īpaša Latvijas sabiedrības uzmanība ir pievērsta Latvijas hokeja federācijai (LHF). Notikusi revolūcija, par kuras rezultātiem mēs varēsim spriest pēc dažiem gadiem, nevis uzreiz.
Absolūti nesaprotama un nepamatota ir Viestura Koziola dižošanās, ka nesen notikušais apvērsums Latvijas hokejā jeb LHF vadības nomaiņa dēvējama par Latvijas hokeja dzimšanas diena. Gribu lielībniekam atgādināt, ka Latvijas hokeja dzimšanas diena bija pirms 85 gadiem, un šajā laikā ir daudz kas sasniegts, it sevišķi Kirova Lipmana 18 gadu vadības laikā:
Šobrīd visas vīriešu nacionālās izlases (U-18, U-20, pieaugušo) spēlē pasaules elites divīzijās.
Latvijas nacionālā izlase ir piedalījusies pēdējos četros Olimpisko spēļu finālturnīros pēc kārtas.
Par privātajiem līdzekļiem uzbūvējot ledus halli Liepājā, Kirovs Lipmans deva impulsu ledus haļļu attīstības bumam Latvijā. Par šiem gadiem Latvijā ir parādījušās 15 jaunas ledus halles būtiski uzlabojot hokeja saimniecības infrastruktūru Latvijā.
Licencēto spēlētāju skaits šajā laikā ir četrkāršojies. Šobrīd Latvijā ir reģistrēts 2251 licenzēts hokejists un vairāk kā 5000 hokeja amatieru Pēc rādītāja 7250 aktīvo hokejistu pret 1,87 miljonu iedzīvotājiem ierindo Latviju vadošajās vietās pasaulē.
Bērnu un jauniešu čempionātos Latvijā gadā tiek aizvadītas 1177 spēles, bet kopēji dažāda līmeņa hokeja čempionātos gadā tiek aizvadītas vairāk kā 1400 spēles, kuru tiešā auditorija ir pāri par 200000 skatītāju.
Pateicoties Kirovam Lipmanam - Latvija ieguva tiesības organizēt 2006. gada pasaules čempionātu, pēc sava mēroga vēl nebijušu sporta pasākumu Latvijas vēsturē. Vēl vairāk, Rīga tika pie mūsdienu prasībām atbilstošas daudzfunkcionālas “Arēnas Rīga”, pie kuras “rokas sasildīja” gan bandīti un politiķi, gan un uzņēmēji.
Latvija, patiešām, Kirova Lipmana valdīšanas laikā ir ieguvusi hokeja lielvalsts statusu un starptautisku atzinību. Reti kura organizācija Latvijā var lepoties ar līdzīgiem sasniegumiem gados pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas.
Es gribu vērsties pret galvenajiem šo sasniegumu opozicionāriem. Koziola kungs, derētu atcerēties, ka, apsēžoties pie jau uzklāta galda, vispirms ir jāpasaka - paldies! Turklāt Kirovam Lipmanam LHF prezidenta amats nekad nav bijis pašmērķis, viņš šos pienākumus jau sen vēlējās nodot kādam citam, taču neviens nebija izrādījis interesi vai apliecinājis savu kompetenci šādu amatu ieņemt. Varas maiņa vienā vai otrā organizācijā, laikam ejot uz priekšu, ir normāla vadības prakse, taču tai ir jānotiek korekti un, izrādot cieņu pret tiem, kuri ir daudzus gadus atbildīgi strādājuši hokeja attīstības labā. Civilizētā sabiedrībā šādi “pusbandītiski gājieni” nav pieļaujami. Jaunajai hokeja federācijas valdei un federācijas darbinieku sastāvam (kas gan tā par jauno, ja lielāka daļa valdes un federācijas cilvēku ilgus gadus ir strādājuši Kirova Lipmana vadībā) vajadzētu respektēt un ar cieņu izturēties pret Latvijas hokeja federācijas veikumu pēdējo divdesmit gadu laikā Kirova Lipmana vadībā. Šim veikumam ir izšķirosi svarīga nozīme turpmākajā hokeja federācijas darbībā. Bez pagātnes nav iespējama nākotne. Tāpēc Koziola kunga spriedelēšana par to, vai jaunajai valdei nevajadzētu sākt visu no jauna nav ne mazākā pamata.
Nedrīkst aizmirst, ka Kirovs Lipmans, kura senči Latvijā dzīvo kopš 17.gadsimta, ir Latvijas pilsonis. Viņa nopelni Latvijas labā ir apstiprināti ne tikai ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet arī ar Lāčplēša ordeni. Un šeit atklāsies šī raksta sāls - proti, to, ko var pateikt un gūt sabiedrības atbalstu viens latvietis, nevar izdarīt cits Latvijas pilsonis. Vairākas nedēļas atpakaļ TV raidījumā “Sporta studija” Aigars Kalvītis ļoti pamatoti argumentēja un visiem potenciālajiem Latvijas nacionālās izlases spēlētājiem lika noprast, ka spēlēšana nacionālajā izlasē ir patriotisma un goda, nevis naudas pelnīšanas jautājums, lai spēlētāji nepretendē un neizspiež no federācijas prēmijas. Pretējā gadījumā viņi ir brīvi. Viss ir ļoti pareizi. Patiešām, šī Kalvīša kunga uzstāšanās varētu būt par paraugu citiem kādas nozares vadītājiem.
Kirovs Lipmans spēlētāju prēmēšanas jautājumā bija viņus izlaidis, pat izlutinājis. Spēlētāju un, pat, treneru nekaunība pārsniedza visas robežas, pieprasot prēmijas par 13. vietu pasaules 2016. gada čempionātā. Beigu beigās Kirovs Lipmans samaksāja, jo nebija izvēles. Es nevaru iedomāties, kas notiktu latviešu sabiedrībā, ja Kirovs Lipmans Latvijas hokeja federācijas vadīšanas laikā būtu pastāvējis uz tiem principiem, ko deklarēja Aigars Kalvītis - par dalību hokeja izlasē spēlētājiem nav jāmaksā. Visa valsts būtu pacelta kājās, pieprasot tūlītēju Lipmana nomešanu no amata. Viņš to nevarēja pateikt, jo nebija latvietis. Latvietis to var pateikt un latviešu sabiedrība to pieņem kā pats par sevi saprotamu lietu.
Šeit es gribētu arī pieskarties konflikta jautājumam starp Latvijas prezidentu Gunti Ulmani un Kirovu Lipmanu. Jautājuma būtība gaužam banāla - Lipmans krievu presei Maskavā bija izteicies, ka, ja viņš būtu latvietis, tad viņu Latvijā visi nēsātu uz rokām. Protams, pārspīlēts epitets, bet ne nenovērtējams. Jā, bijušais prezidents uzreiz noreaģēja un pārtrauca visas attiecības ar Kirovu Lipmanu kā disidentu. LHF valde saņēma Gunta Ulmaņa vēstuli par atkāpšanos no valdes. Jā, es neatbalstu šādus Kirova Lipmana izteikumus, bet, jāatzīst, ka sava daļa taisnības tajos ir. Šeit parādās sāpe par piederību vai nepiederību latviešu saimei. Mums, latviešiem, nevajag par to apvainoties, bet izdarīt pareizos secinājumus. No Latvijas atmodas brīža, jeb vairāk kā 25 gadus mēs runājam par latviešu vēlmi integrēt cittautiešus savā sabiedrībā. Diemžēl mums tas neizdodas tikai un vienīgi mūsu mietpilsoniskuma un nacionālā egoisma dēļ.
Šī raksta morāle - izturēsimies ar patiesu cieņu pret visiem cilvēkiem, kas ir izdarījuši labu Latvijai. Latvieši, būsim iecietīgāki, saprotošāki pret cilvēkiem, kas pieder pie mums un vēlas būt integrēti Latvijas sabiedrībā!