Nabadzības sakne
 

Nav nekāds noslēpums, ka Latvija Eiropas Savienībā (ES) iestājās par ātru, līdz galam neizpētot visus juridiskos un finansiālos nosacījumus, kas izriet no dalībvalsts un ES savstarpējām attiecībām. Tā, piemēram, pēc iestāšanās tika uzlikti ierobežojumu vairākiem Latvijā labi attīstītiem saimnieciskās darbības veidiem, kā rezultātā daudzas nozares piedzīvoja fiasko. Tas noticis gan neapzināti – ES ļaudīm neiepazīstoties ar mūsu tautsaimniecības nozaru patieso konkurētspēju, savukārt mums pašiem par šīm nozarēm neiestājoties ar savām pretprasībām, gan apzināti – normatīvā ceļā samazinot jaunpienācējas valsts – Latvijas potenciālo eksportspēju kopējā savienības valstu vidū. Tā visa rezultātā kā nozares, tā arī tajās strādājošie uzņēmumi izputēja.

Toreiz varējām vēl visu "norakstīt" uz mūsu nezināšanu, taču šobrīd, kad redzu līdzīgus notikumus tepat Latvijā, sabiedrībai nepievēršot uzmanību vairāku Latvijā radītu inovāciju aizstāvēšanai, kļūst baisi, un ne jau par savu nākotni, bet gan par savu bērnu un mazbērnu nākotni.

Vai tiešām mēs "principiāli" nevēlam veiksmi saviem uzņēmējiem un inovatoriem, bet vienlaikus nez kāpēc brīnāmies par hronisko nespēju aizsniegties tuvāk ES labklājības vidējam līmenim? Tikai pateicoties birokrātu prasmei "pareizi" sacerēt ziņojumus un virtuozi aizpildīt atskaišu tabulas, valsts ir "iešmaukusi" OECD. Mums, kas formāli pieder pasaules bagātāko valstu apvienībai, ikdiena ik brīdi atgādina, cik nepelnīts ir šis panākums. Latvija ir un paliek, kaut relatīvi, bet determinēti nabadzīga valsts, jo te valda nabadzīgas sabiedrības aizspriedumi un nabadzību atražojoša valdības ekonomiskā politika.”

Totālā vienaldzība, ar kādu mūsu sabiedrība uzņēma nesenās ziņas par inovatīvās ražotnes "Dendrolight Latvia" bankrotu, ir visuzskatāmākā atbilde tam, kāpēc mēs esam tur, kur esam. Prasmīga valsts ekonomiskā politika, ja vien tāda būtu, atrastu iespēju pārciest finanšu krīzi ražotnei, kas bija stratēģiski svarīga Latvijas kokrūpniecības attīstībai, piedāvājot eksporta produktu ar augstu piedāvāto vērtību - masīvkoka šūnmateriālu. Sabiedrības solidaritāte ar vietējiem uzņēmējiem un inovāciju izstrādātājiem spiestu valdību šādu ekonomikas attīstības un atbalsta politiku īstenot. Taču Latvijā ir pieņemts vietējo uzņēmēju ieceres norakstīt zaudējumos jau pašā aizsākumā: nu, paskatīsimies, cik tu ilgi spurināsies... Mūsu sabiedrība nemaz neizprot, ko tā ir pazaudējusi ar "Dendrolight" likvidēšanu, un pat nemaz nevēlas to saprast. Tā ir pieradināta pie domas, ka Latvijas koksne tiek lēti eksportēta, bet mēbeles, papīrs un citi izstrādājumi - dārgi importēti.

Tagad sociālo tīklu vidē un medijos ir sākta "melnā piāra" kampaņa pret vienu no Latvijas zinātnes sasniegumiem - pretvēža preparātu "Rigvir". Anonīmo nomelnotāju centība un kvalifikācija rada aizdomas, ka Latvijas uzņēmums, kas ražo šo medikamentu, ir kļuvis par traucēkli kādam ārzemju farmācijas gigantam un tā dārgajam piedāvājumam. Medikamenta un tā ražotāja reputācija tiek prasmīgi ārdīta, bet sabiedrība, visticamāk, stāvēs malā un noskatīsies, kā "tirgus pats visu atrisina". Mēs atkal gļēvi samierināsimies, ka viens no nacionālajiem lepnumiem tiek klaji iemīts dubļos.

Šeit es nemaz sīkāk neiztirzāšu faktus, ka gada laikā dubultojies zemnieku saimniecībām pieteikto maksātnespējas procesu skaits un, ka pēc Krievijas noteiktā embargo - Latvijas zivju pārstrāde slīgst dziļākā krīzē. Šeit varētu runāt par desmitiem, ja ne pat simtiem saimnieciskās darbības veicēju, bet tas jau būtu teju diplomdarba cienīgs teksta apjoms maniem studentiem universitātē.

Vienvārdsakot, perspektīvi Latvijas uzņēmumi bieži ir cietuši nepelnītu sakāvi konkurences cīņās - daudzkārt pavisam negodīgās, - gan ārzemēs, gan pašu mājās tikai tāpēc, ka atbildīgās institūcijas un sabiedrība ir izrādījusi nevarību un pat demonstratīvu vienaldzību. Ja tauta un valsts vara gribētu veltīt nacionālā biznesa atbalstam kaut vai tik daudz simpātiju, solidaritātes vai entuziasma, cik tiek atvēlēts nacionālajai hokeja izlasei, mēs beidzot spētu izrauties no nabadzības - kopumā relatīvās, bet lielai daļai tautas vairāk nekā reālās - gūsta.

Andris Deniņš, LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesors