Šī ir sena filozofiska atziņa. Kā šī ļaunuma uzvara izpaužas mūsu šodienā, mūsu reālajā dzīvē? Ko mēs, latvieši, varētu teikt par savu valsti, atskatoties uz paveiktajiem darbiem un kontekstā ar nacionālajiem nākotnes attīstības plāniem un programmām?
Pastāvīgi dzirdam, ka esam viena no nabadzīgākajām ES valstīm; valsts aizsardzībai atvēlam mazāk par 1% no IKP, kaut vajadzētu vismaz 2%; neizmantojam attiecīgās ANO konvencijas, rezolūcijas un citus starptautiskos tiesību dokumentus okupācijas seku likvidēšanai un tādējādi, neko nedarot, tās pakāpeniski padarām par nesekām; akceptējam latviešu tautas vitālās intereses apdraudošus līgumus, piemēram, parakstām brīvās kapitāla kustības līgumu bez atrunas, ka lauksaimniecības zemi drīkst pirkt īpašumā tikai Latvijas pilsoņi; Saeima un valdība nelikumīgi, bez tautas akcepta, Krievijai uzdāvina 1293,6 km2 Abrenes un tai pieguļošo sešu pagastu Latvijas zemes, bet tā laika Saeimas deputāte un bijusī Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne pat izsakās, ka ST spriedums Latvijas un Krievijas robežlīguma lietā ir vērtējams kā „sava veida panākums”.
Ekonomiskajā trimdā ir devušies 300 000 darba spējīgo, radot ap 40% IKP zaudējumu, un to pulks pieaug par kādiem 20 000 ik gadu. Pēdējos piecos gados lauksaimniecībā nodarbināto skaits samazinājies no 72 000 līdz 47 000, bet vēl pēc dažiem gadiem tas sarukšot jau zem 30 000, tuvojoties baņķiera Ģirta Rungaiņa prognozētajam mērķim – 2% no darba spējīgajiem. Dzimstība ir 1,1 bērns uz vienu sievieti, bet vajadzētu vismaz 2,2 – 2,3; likvidētas 267 skolas. Tie manā skatījumā ir tikai daži, bet būtiski ļaunumi. Kas vainīgs? No zemnieka pieredzes varu teikt, ka zemnieka saimniecības un viņa ģimenes veiksmes vai neveiksmes nosaka saimnieka un saimnieces kvalitāte, bet valsts mērogā – likumdevēji un valsts vadītāji. Turklāt, zemnieka saimniecība ir nācijas genoms, kas nosaka tautas mentalitāti. Karu un okupāciju uzspiesto apstākļu rezultātā latviešu genoms ir lielā mērā iznīcināts, bet atlikušais – bīstami degradēts. Ir radusies latviešu populācija ar daudziem labiem cilvēkiem, kas neko nedara, lai nodrošinātu stabilu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un populācijas atražošanu, un nedaudziem savtīgiem, bet ļoti darbīgiem, kas sviedriem vaigā strādā tikai savā labā un veiksmīgi traucē stabilitātes veidošanos valstī.
Par to uzskatāmi liecina 12. Saeimas vēlēšanu rezultāti, kā arī partiju reitingu dinamika. Partiju reitingi šā gada jūnijā bija: SC - 21,4% (maijā - 20,0%); ZZS - 15,0% (maijā - 12,0%); NA - 8,8% (maijā - 7,5%); „Vienotība” - 8,7% (maijā - 11,8%); LRA - 5,2% (maijā - 6,4%); NSL - 3,2% (maijā - 3,3%). Redzams, ka pie varas esošo politisko spēku proporcijas nav optimālas latviešu nācijas ilglaicīgai pastāvēšanai un attīstībai. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka labie cilvēki nestrādā – nemeklē, neanalizē un nevērtē situāciju un necenšas izdarīt pareizo izvēli, tā paverot ceļu ļaunuma uzvarai.