Psihisko slimību pacienti atkarīgi no politiskās gribas
 
©SCANPIX

Psihiatrijas jomai, jo sevišķi bērnu psihiatrijai, pēdējā gada laikā pievērsta īpaša uzmanība, taču ar to vien problemātiskākos jautājumus psihiatriskās palīdzības nodrošināšanā atrisināt nevar. Psihiatru pieejamība un atalgojums, multiprofesionāļu komandas darbs arī reģionos, pacientu ar psihiskām saslimšanām ārstēšana un sociālais atbalsts – virkni risināmu jautājumu psihiatri iezīmējuši Veselības ministrijas izstrādātajā rīcības plānā, tomēr šis plāns diemžēl pagaidām nav apstiprināts.

Latvijas Psihiatru asociācijas valdes priekšsēdētājs Elmārs Tērauds Neatkarīgajai uzsver: mēs sagaidām stingru politisko gribu šī rīcības plāna pieņemšanā un skaidru atbildi par plāna īstenošanu, tostarp par nepieciešamā finansējuma piešķiršanu.

Daudzas problēmas psihiatri aktualizējuši jau gadiem, taču, tā kā psihiatrija nav bijusi prioritāra veselības aprūpes nozare (tiesa, vārdos nereti tā šādi ir nodēvēta), praktisku risinājumu situācijas uzlabošanai nav bijis vai arī tie ir bijuši virspusēji. «Tiesībsarga aktualizētie jautājumi, situācija bērnu psihiatrijā, Pārresoru koordinācijas centra pētījums par bērniem nepieciešamo atbalsta sistēmu - visas šīs aktivitātes izgaismoja situāciju, un izrādījās, ka psihiski traucējumi nav tikai psihiatru galvassāpes, beidzot mēs sākam saprast, ka tā ir visas sabiedrības problēma. Mēs piedalāmies dažādās darba grupās un citos pasākumos, bet problēmas ir ne tikai psihiatriskās palīdzības nodrošināšanā, bet visos līmeņos, arī skolās, ģimenēs, likumos, ieslodzījuma vietās, sociālās aprūpes centros un sociālajā politikā kopumā,» sarunā ar Neatkarīgo situāciju vērtē asociācijas vadītājs, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatorā centra Pārdaugava vadītājs, psihiatrs E. Tērauds.

Tās nav tikai psihiatru galvassāpes

Latvijas Psihiatru asociācija jau oktobrī vērsa Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas uzmanību uz aktuālajiem jautājumiem psihiatrijas jomā. Tieši oktobrī visā pasaulē atzīmē Pasaules psihiskās veselības dienu, un psihiatri šogad īpašu vērību veltīja bērnu, pusaudžu un jauniešu jautājumiem. Tieši pusaudžu un jauniešu vecumā sākas lielākā daļa nopietnu psihisku traucējumu. Bieži šie psihiskie traucējumi netiek atpazīti un laikus diagnosticēti. Šajā vecumā bieži sākas garastāvokļa traucējumi (depresija u.c.), neirotiskie traucējumi (trauksme), atkarības problēmas, kā arī šizofrēniskā spektra traucējumi.

«Latvijā pēdējo gadu laikā kļūst arvien izteiktākas problēmas psihiatrijas, īpaši bērnu psihiatrijas jomā. Trūkst psihiatru, īpaši bērnu psihiatru, sertificētu garīgās veselības māsu,» norāda E. Tērauds. Nepietiekami apmaksātas ir psihiatriskās rehabilitācijas programmas un psihoterapija. Pēdējā gada laikā bijušas atkārtotas Tiesībsarga biroja, Veselības inspekcijas pārbaudes bērnu psihiatrijas stacionāros un nodaļās. Pēdējā gada laika aktivitātes parādījušas, ka psihiatriski traucējumi un jo īpaši situācija, ja tos neviens nepamana un nerīkojas, nepiedāvājot atbalstu pacientiem, nav tikai psihiatru galvassāpes. Tā ir visas sabiedrības problēma, un tieši tāpēc psihiatrija un ar to saistītie sociālie pakalpojumi ir prioritāte, domājot par iedzīvotāju garīgo veselību. Tiesa, kā uzsver E. Tērauds, par dažādām problēmām garīgās veselības jomā psihiatri runājuši jau gadiem; jautājums - kad to pamana un saprot politikas veidotāji un sabiedrība kopumā?

Rīcības plāns bez naudas?

«Mēs nedzīvojam atrauti no visas veselības sistēmas, arī psihiatrija dzīvo ierobežota finansējuma apstākļos, taču attīstība notiek tajās jomās, kur ir skaļas kampaņas, kur ir liels spiediens uz politiķiem. Neapšaubu, ka par prioritāti pasludinātām nozarēm arī nepieciešami papildu līdzekļi, tomēr nedrīkst aizmirst arī citas jomas, kuras ir ļoti svarīgas. Psihiatri šīs problēmas lūdz risināt un dara to jau ilgstoši,» secina E. Tērauds, atklājot, ka pagājis gads sarunās ar Veselības ministriju un Nacionālo veselības dienestu par rīcības plānu, rezultātā ir tapis rīcības plāna projekts 2019. un 2020. gadam psihiskās veselības jomā. Taču pašlaik nav skaidrības, vai un kad plāns varētu tikt apstiprināts, kad tas stāsies spēkā un vai tam būs paredzēta nauda, lai risinātu plānā nospraustos mērķus. «Plāna realizēšanai ir nepieciešama politiskā griba un papildu finansiāli resursi,» uzsver E. Tērauds. Psihiatrs uzsver tieši politisko gribu, jo plāns paredz risināt arī jautājumus, kurus aktualizēja tiesībsargs, un viena lieta ir atklāt problēmas psihiatrijā, bet otra - rīkoties, lai sistēmu sakārtotu.

Psihiatriem jābūt pieejamiem

E. Tērauds iezīmē plāna būtiskos jautājumus. Pirmkārt, ir plānots uzlabot ambulatoro ārstniecību psihiskas veselības jomā, paaugstinot psihiatriskās jomas pakalpojumu apmaksu, piesaistot valsts aprūpes sistēmā klīniskos psihologus un rehabilitācijas speciālistus, savukārt otrs būtisks aspekts ir medikamentu kompensācijas sistēmas pilnveide.

«Mēs ceram, ka nākamgad būs papildu līdzekļi, lai varētu attīstīt reģionos psihiatru prakses un kopumā ambulatoro pakalpojumu struktūru, iesaistot klīniskos psihologus un citus speciālistus. Pašlaik reģionu pilsētās labākajā gadījumā ir psihiatra prakse ar vienu psihiatrijas māsu, un, ja psihiatram ir bērnu psihiatra sertifikāts, viņš var dažas stundas atlicināt arī bērniem, ja narkologa sertifikāts - atkarību problemātikai. Taču reālā situācija pieprasa šo prakšu paplašināšanu un psihiatriskās palīdzības pieejamības nodrošināšanu. Piemēram, viens no profesionāļiem, kuru vajadzētu iesaistīt prakses darbā, ir klīniskais psihologs, kas veic ne tikai pacienta testēšanu, bet arī konsultēšanu,» stāsta E. Tērauds.

Rīgā ir divi ambulatorie centri, taču vajadzētu vēl trešo. Tādi ir arī Daugavpilī, Liepājā un Jelgavā. Šajos centros jau strādā multiprofesionāļu komandas. «Mēs lepojamies, ka mums ir izdevies nodrošināt šāda veida palīdzību pacientiem, taču ambulatorie dienesti ir jāattīsta, nodrošinot iespējas piesaistīt psihoterapeitus un psihologus, jo, lai arī to nav aizliegts darīt jau tagad, jāsaprot, ka valsts noteiktais apmaksas līmenis nevar izkonkurēt privāto sektoru, līdz ar to neviens no šiem speciālistiem valsts sistēmā strādāt neraujas,» atzīst psihiatrs. Piemēram, klīniskais psihiatrs (un tikai testēšanas darbam) tiek apmaksāts no slimnīcas (Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra) iekšējām rezervēm. Valsts apmaksāta psihoterapija vispār nekur nav pieejama.

E. Tērauds norāda, ka kvotu psihiatrijā nav, gaidīšanas rinda ir pāris nedēļas - mēnesis, tas atkarīgs, pie kāda speciālista pacients vēlas nokļūt. Savukārt bērnu psihiatrijā gan ir krīze, jo nav bērnu psihiatru. Tomēr arī pieaugušo psihiatri ir spiesti strādāt «kvantitatīvi, nevis kvalitatīvi», jo - lai nopelnītu iztiku - ir jāpieņem pēc iespējas vairāk pacientu. «Bērnu psihiatri par šo problēmu ir pateikuši skaļi - varam pieņemt tikai tik daudz bērnu, lai neciestu kvalitāte. To vajadzētu izdarīt visiem psihiatriem, taču pašreizējā situācijā no tā ciestu pacienti,» saka E. Tērauds. Rīcības plānā paredzēts arī dubultot tarifu konsultācijām.

Vai neredzam pacientu aiz skaitļiem?

Ļoti būtisks jautājums psihiatrijā ir kompensējamie medikamenti. Psihiatru asociācija uzskata, ka ir nepieciešams kompensācijas sistēmā iekļaut jaunākos medikamentus - atipiskos antipsihotiķus, kādi ir pieejami Igaunijā un Lietuvā un kas ir domāti šizofrēnijas ārstēšanai. Jaunajiem medikamentiem ir mazāk blakusparādību, efektivitāte ir labāka. «Šizofrēnijas gadījumā medikamentoza ārstēšana ir pamatā, tāpēc ir tik būtiski pacientiem nodrošināt labākās iespējas ārstēties,» saka E. Tērauds.

Svarīgi, lai kompensējamo medikamentu sarakstā tiktu iekļauti medikamenti, kas palīdzētu šizofrēnijas un citu psihisku saslimšanu pacientiem dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi - arī strādāt un mācīties. «Ilgstoši nerisināta problēma ir gadījumi, kad cilvēks ar smagu slimību saslimst pusaudža vai jaunieša vecumā, un tās dēļ pacients nav spējīgs strādāt algotu darbu un viņam visu dzīvi var nākties iztikt no 76 eiro pabalsta,» stāsta E. Tērauds. Piemēram, šizofrēnijas pacientiem, kuri bieži saslimst ap 18 gadu vecumu, šizofrēnijas izpausmes - pozitīvie, kognitīvie, bet īpaši - negatīvie simptomi - neļauj turpināt vai pabeigt mācību iestādi. Darba vietās šie pacienti nenoturas vai tiek apzīmogoti. Visbiežāk šie pacienti nokļūst sociālās aprūpes centros vai viņus aprūpē ģimene.

Tāpēc ir nepieciešams attīstīt psihiatriskās rehabilitācijas programmas un kompensācijas sistēmā iekļaut minētos jaunākos antipsihotiķus, kas palīdz cilvēkam dzīvot pilnvērtīgi. «Visu psihiatru vārdā vēlos izteikt cerību, ka jaunais veselības ministrs atbalstīs pārmaiņas un papildu finansējuma piešķiršanu psihiskās veselības jomai,» pauž E. Tērauds.

VIEDOKĻI

Elmārs Tērauds, Latvijas Psihiatru asociācijas valdes priekšsēdētājs:

- Mēs, psihiatri, nedzīvojam atrauti no visas veselības sistēmas, arī psihiatrija dzīvo ierobežota finansējuma apstākļos, taču attīstība notiek vien tajās jomās, kur ir skaļas kampaņas, kur ir liels spiediens uz politiķiem. Neapšaubu, ka par prioritāti pasludinātām nozarēm arī nepieciešami papildu līdzekļi, tomēr nedrīkst aizmirst citas jomas, kuras ir ļoti svarīgas. Psihiatri šīs problēmas lūdz risināt un dara to jau ilgstoši, diemžēl politiskās gribas sakārtot tieši garīgās veselības jomu nav. Steidzami jārisina psihiatru pieejamības jautājums reģionos, atalgojuma problēma, jāuzlabo kompensējamo medikamentu sistēma, iekļaujot modernas zāles šizofrēnijas ārstēšanai.

Iveta NEIMANE, pacientu interešu aizstāve, Sustento:

- Pacienti ar psihiskām slimībām ilgstoši ir atstāti novārtā. Cilvēktiesības dokumentos ir noteiktas, bet palīdzības un atbalsta sistēmas nav. Psihiatru trūkums, rindas uz veselības aprūpes pakalpojumiem, problēmas ar medikamentu pieejamību, sociālā atbalsta trūkums - tas raksturo pacientu ikdienu. Nav ne visaptverošas rehabilitācijas sistēmas, ne uzvedības korekcijas. Jautājums par psihisko slimību ārstēšanu un sociālo atbalstu ir ļoti aktuāls saistībā ar deinstitucionalizācijas plānu, jo paredzēts, ka tuvāko gadu laikā sabiedrībā dzīve jāuzsāk vismaz 700 cilvēkiem no sociālās aprūpes centriem. Lielākajai daļai ir psihiski traucējumi. Psihiatriskai palīdzībai jābūt pieejamai reģionos, jo, piemēram, Zviedrijas piemērs parādīja, ka šāda dienesta pieejamība samazina izdevumus akūtai psihiatriskai palīdzībai. Ļoti būtisks jautājums ir medikamentu pieejamība, un te es runāju par moderniem medikamentiem, kuriem ir mazāk blakņu, kas ļauj pacientiem, īpaši ar šizofrēniju, dzīvot normālu dzīvi.