Latvijā ir vairāk nekā 88 tūkstoši cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, vairāk nekā 20 000 cilvēku ir noteikta 1. vai 2. grupas invaliditāte. Pēc Labklājības ministrijas datiem, pašlaik valsts sociālās aprūpes centros ir 4500 cilvēku. Šie dati jāmin, lai saprastu, par ko mēs valstī runājam, kad runājam par deinstitucionalizāciju.
Tas ir tik sarežģīts vārds, ka daudzi, tostarp es, ar pirmo reizi nemaz nevar skaidri izrunāt (Labklājības ministrija gan ieviesusi tā īso nosaukumu jeb saīsinājumu DI). Pievēršoties deinstitucionalizācijas tēmai, ir ārkārtīgi svarīgi uzsvērt, ka šis process neskar un neaptver tikai un vienīgi aprūpes centros dzīvojošos cilvēkus. Tam nevajadzētu aptvert tikai aprūpes centru iemītniekus, un to apliecina skaitļi, no kuriem izriet, ka Latvijā lielākā daļa cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem dzīvo ārpus sociālās aprūpes centriem. Galvenais un būtiskākais jautājums ir - KĀ viņi dzīvo, kā dzīvo ģimenes ar bērniem, kuriem ir invaliditāte?
Kāpēc tas ir svarīgi? Deinstitucionalizācijas procesa pašā sākumā Latvija ļoti koncentrējās uz situācijas maiņu aprūpes centros, proti, daudz tika runāts, ko un kā darīt, lai cilvēkiem nebūtu jānonāk aprūpes centros (tiesa, runāts tika vairāk, nekā darīts). Taču atslēgas figūras ir cilvēki un ģimenes, kuras jau faktiski nodrošina deinstitucionalizācijas pastāvēšanu, jo aprūpē un rūpējas par saviem tuviniekiem paši, mājās, ģimenē, mēģinot atrast palīgus paši. Vecāki, kuri paši veido atbalsta pasākumus saviem bērniem - dienas centrus, attīstības centrus, grupu dzīvokļus - un, pat ja neveido šos sociālos pakalpojumus, vienkārši nodrošina, lai tuvinieki varētu dzīvot sabiedrībā, neatdodot vai nepiespiežot dzīvot aprūpes centrā.
Galvenais jautājums nav aprūpes centru slēgšana, bet - kā dzīvo cilvēki ar traucējumiem ārpus pansionātiem, vai viņiem ir atbalsts?
Arī pašlaik ir būtiski runāt par aprūpes centru vispārīgā nozīmē spēju nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi visiem to iemītniekiem. Nešauboties var teikt, ka liela daļa sociālās aprūpes centru dara visu, kas ir to spēkos, lai padarītu dzīvi aprūpes centrā tā iemītniekiem labāku, gaišāku, patīkamāku, taču institūcija nekad nebūs ģimene vai mājas, pat ja tā nodrošinās perfektu aprūpi diennakts režīmā. Tātad deinstitucionalizācijas process aptver gan cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem, kuri dzīvo aprūpes centros (tautā sauktus arī par pansionātiem), gan cilvēkus, kuri dzīvo sabiedrībā. Mērķis - lai tie, kuri dzīvo institūcijā, kaut kad pārskatāmā nākotnē varētu sākt dzīvi sabiedrībā, bet tie, kuri dzīvo sabiedrībā, nenonāktu pansionātos. Un te ir atbilde, kāpēc svarīgākais ir runāt par tiem cilvēkiem, kuri jau dzīvo sabiedrībā, neraugoties uz garīgās attīstības traucējumiem. Jo viņi dzīvo sabiedrībā un tieši no viņu skatu punkta ir iespējams ļoti labi izvērtēt, kas ir nepieciešams, lai dzīve sabiedrībā būtu pilnvērtīga. Diemžēl stāsti, ko Neatkarīgā uzklausījusi gadu gaitā, neatspoguļo interesi par šo cilvēku dzīves apstākļiem, un, ja arī interese ir, tā pieskaņota kādiem nereti birokrātiskiem mērķiem. Pašlaik ir cerība, ka, iekustoties deinstitucionalizācijas procesam visā Latvijā, cilvēka balss tiks sadzirdēta vairāk. Jāņem vērā, ka deinstitucionalizācijai ir paredzēti ievērojami līdzekļi - gandrīz 100 miljonu apmērā, un te ir vēl viens aktuāls jautājums - vai tos izlietos tā, lai nākotnē ieguvēji būtu tieši cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem? Pirms neilga laika Valsts kontrole izteica bažas, vai līdz 2023. gadam izdosies sasniegt sākotnējās ieceres, jo sistēmas izveide kavējas par gandrīz diviem gadiem. Valsts kontrole uzdeva tos pašus jautājumus, ko jautājam mēs (un ko varētu jautāt sabiedrība, iepazīstoties ar kampaņu Cilvēks, nevis diagnoze): kā un kur dzīvos cilvēki ārpus institūcijām, kādi būs viņu iztikas līdzekļi, jo divām trešdaļām cilvēku, kuri varētu uzsākt patstāvīgu dzīvi ārpus sociālās aprūpes iestādēm, iztikas līdzekļi ir zemāki par minimāli nepieciešamo. Cilvēki pārtiek tikai no invaliditātes pensijas un sociālās palīdzības. Par iztikas līdzekļiem cilvēkiem, kuri sāks dzīvi ārpus institūcijām, būs jārūpējas pašiem.
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
