Kiberhondrija. Cilvēki, balstoties uz informāciju internetā, aplami nosaka diagnozes

 
©Shutterstok

Cilvēkam, kurš sajūt neizskaidrojamus simptomus, internets nav peļams padomdevējs, jo tas palīdz kaut aptuveni saprast, kas tā varētu būt par problēmu un vai tūlīt jāmeklē ārsts.

Atrast informāciju, ko internetā snieguši profesionāli mediķi, vai aizpildīt testu tiešsaistē varbūt ir pat labāk nekā zvanīt mammai, kura sāks uztraukties, vai draudzenei, kura nesaprot vairāk par tevi. Labākais informācijas avots nav arī kaimiņiene pensionāre, kam krājumā daudz nostāstu par cilvēkiem, kuriem bijuši šādi simptomi un galu galā ārsti noteikuši šausminošas diagnozes.

Taču dzīvē sastopamas dažādas galējības, un viena no tām ir parādība, kuru dēvē par kiberhondriju. Kopš šā gadu tūkstoša sākuma tā kļūst arvien izplatītāka: cilvēki, balstoties uz internetā iegūto informāciju, aplami nosaka sev dažādas smagu, bieži vien arī retu, slimību diagnozes. Problēma jau kļuvusi tik nopietna, ka tai veltīti arī pētījumi.

Internets dod bažām vērienu

Faktiski kiberhondriķis ir modernāka versija tam pašam hipohondriķim - cilvēkam, kurš vienmēr pārspīlēti un visbiežāk nepamatoti raizējas un satraucas par savu veselību, baidās saslimt un katrā sīkākajā pašsajūtas traucējumā saskata smagas slimības izpausmi. Lasot vai dzirdot par kaut kādām slimībām, viņš mēdz piedēvēt tās visas sev. Šādi tipāži ar humoru aprakstīti daiļliteratūrā. Lai atceramies kaut vai epizodi no Džeroma K. Džeroma populārā darba Trīs vīri laivā, kur varonis, lasīdams par dažādām slimībām, secināja, ka viņam ir tās visas, izņemot vienīgi ūdeni ceļgalā. Bet iepriekšējo gadsimtu hipohondriķis ir nieks salīdzinājumā ar mūsdienu kiberhondriķi, kuram pieejami daudz plašāki informācijas resursi, un tajos bez pūlēm var atrast saviem simptomiem atbilstošas, tajā skaitā smagas un pat neārstējamas slimības. Eksperti ievērojuši, ka internetā atrodamie slimību apraksti iedarbojas spēcīgāk nekā tie, ko sniedz medicīnas enciklopēdijas vai žurnāli, jo no kiberhondrijas sāk ciest arī tādi cilvēki, kuriem agrāk nekādas noslieces uz hipohondriju nav novērotas. Uz jautājumu, kāpēc vispār šādas lietas jāmeklē internetā un vai tad cilvēki nesaprot, ka pareizi diagnosticēt un ārstēt slimības var tikai profesionāli mediķi, atbildes ir visdažādākās: nav naudas, lai ietu pie ārstiem; nav laika konsultēties ar ārstu; negribas ķēpāties, jo droši vien tiks nozīmēti dažādi izmeklējumi vai procedūras; kāda jēga - neko jau tie ārsti tik un tā nepalīdzēs, jo tāpat skaidrs, ka slimība ir neārstējama... Daudzi kiberhondriķi turklāt meklē domubiedrus interneta forumos, stāsta par saviem simptomiem, dalās pieredzē, iesaka cits citam pašārstēšanās līdzekļus, kas var būt izkropļotā veidā paķerti no oficiāli atzītās medicīnas arsenāla, pašu sagudroti, sameklēti tautas dziedniecībai veltītos avotos, saistīti ar dažāda veida maģiju vai arī visu minēto sajaukums - atkarībā no tā, kādas katram ir noslieces.

Diagnoze iedomāta, ciešanas patiesas

Kiberhondriķis ar sev raksturīgo tieksmi pārspīlēt domā apmēram tā: sāp galva - tas ir smadzeņu audzējs, sāp vēders - kuņģa vēzis, nedaudz tirpst pirksti - sākas multiplā skleroze, kaut kādas sajūtas pakrūtē - infarkts klāt... Nonākot pie šādiem secinājumiem, izbailes kļūst vēl lielākas. Varētu domāt - ja jau objektīvi cilvēkam nav šo smago slimību un tās ir tikai iedomātas, tad nekāds ļaunums taču nevar celties. Bet viņa ciešanas tomēr ir patiesas, cilvēks pārdzīvo īstas mokas un pat nāves bailes, viņš ir pārņemts ar savu kaiti un atstāj novārtā citas dzīves jomas. Nereti kiberhondriķiem sākas sociālas problēmas. Paniskas bailes saslimt var patiešām veicināt saslimšanu, kā arī padarīt sākotnēji vieglas slimības gaitu smagāku un pasliktināt organisma vispārējo stāvokli. Nosliece uz hipohondriju un kiberhnondriju mēdz būt cilvēkiem, kuri pēc rakstura ir neizlēmīgi, bažīgi, ar depresīvām tendencēm, reizēm viņi slimo ar klīnisku depresiju, kas jau prasa ārstēšanos pie psihiatra. Vēl viena daļa cilvēku grib diagnosticēt slimības un dakterēties paši tāpēc, ka baidās iet pie ārstiem. Iespējams, šiem ļaudīm bērnībā bijusi kāda traumējoša ārstēšanās pieredze vai arī viņi ir dziļi iespaidojušies no aprakstiem par mediķu kļūdām, kas arī dāsni atrodami turpat internetā. Postpadomju telpā, kur cilvēkiem lielākoties ir zems ienākumu līmenis, papildu faktors, kas liek novērsties no oficiālās medicīnas, ir sliktā darba organizācija, juceklis valsts medicīnas iestādēs un pakalpojumu dārdzība privātajā medicīnā.

Nekritiska attieksme

Dīvainā kārtā kiberhondriķiem, kuri īpaši neuzticas ārstiem un ir noskaņoti tos bieži mainīt, tajā pašā laikā nav raksturīga vēlēšanās pārbaudīt internetā smeltās informācijas ticamību. ASV pētnieki turklāt konstatējuši, ka internetā prevalē raksti par smagām, neārstējamām slimībām un tieši tie izlec pirmie, tiklīdz cilvēks ir ievadījis meklētājā simptoma nosaukumu. Piemēram, ja ir runa par galvassāpēm, tad katrā ceturtajā interneta avotā ir minēts, ka tās izraisa smadzeņu audzēji. Tas, ka ar smadzeņu audzējiem slimo tikai 0,002% cilvēku, hipohondriķim nav zināms, bet viņš domā: ja jau šī slimība tik bieži tiek minēta, tad tā ir izplatīta un tā noteikti ir arī man! Trīs ceturtdaļas no tiem cilvēkiem, kuri tīmeklī meklē informāciju par veselības problēmām, pat nepainteresējas, no kurienes šī informācija ir ņemta, un neizvērtē, vai tai vispār var uzticēties. Ja parasts cilvēks, kurš varbūt tikai nedaudz pārspīlēti raizējas par savu veselību, atklāj, ka, lasot par hipertonisko slimību, viņam paaugstinās asinsspiediens, tad viņš pārtrauc to lasīt. Savukārt kiberhondriķis turpina meklēt un meklēt jaunus avotus, kaut arī jūtas arvien sliktāk.

Dr. Internets neārstē

Daudzās interneta vietnēs, kur tiek ievietoti kvalificētu ārstu ieteikumi un intervijas, atrodama piebilde, ka to mērķis ir nodrošināt vispārēju informāciju un izglītot sabiedrību, nevis mudināt uz pašārstēšanos. Arī testi, kurus var izpildīt tiešsaistē, ir domāti, lai palīdzētu mums saprast, cik liela ir tās vai citas kaites iespējamība un vai nevajadzētu par to konsultēties ar ārstu. Šodien liela daļa ārstu atzinīgi vērtē pacientus, kuri, gatavojoties vizītei, ir uzmeklējuši internetā informāciju par savu problēmu, lai gūtu labāku izpratni, pārdomājuši, kā formulēt savas sūdzības. Šie pacienti ir zinošāki, ieinteresētāki, var precīzāk atbildēt uz ārsta jautājumiem un spēj mērķtiecīgāk uzdot jautājumus paši, līdz ar to vizītei atvēlētais laiks tiek izmantots maksimāli lietderīgi. Taču diagnostikai un ārstēšanai jāpaliek ārsta kompetencē, jo atšķirībā no interneta ārstam ir atbilstoša kvalifikācija un viņš uzņemas atbildību par savu darbu.

***

Ko dara kiberhondriķis:

• Bieži meklē internetā informāciju par dažādām slimībām un to simptomiem un pēc medicīnai veltīto tīmekļa vietņu apmeklējuma izjūt krasu pašsajūtas pasliktināšanos. Ar vienu avotu viņam nepietiek, jāpārbauda vismaz divi vai vairāki, bet - jo vairāk meklē, jo slimāks un pamatīgāk nobažījies viņš jūtas.

• Pārspīlēti raizējas par savu veselību, pārāk daudz kontrolē pulsu un elpošanas biežumu, mēra temperatūru, asinsspiedienu u.c.

• Ir cieši pārliecināts, ka veselam cilvēkam nekad nav absolūti nekādu traucējošu simptomu, tāpēc ļoti satraucas par visniecīgākajām pašsajūtas izmaiņām.

• Tiecas pats sev piedēvēt dažādas nopietnas kaites, par pamatu ņemot informāciju, kas iegūta internetā. Vismazākās aizdomas ātri pāraug pārliecībā, ka viņam tiešām ir smaga slimība.

• Aizraujas ar internetā atrodamajiem testiem veselības pārbaudei, tos speciāli meklē un tic šo testu nemaldīgumam.

• Neuzticas ārstiem, kuri strādā stacionārās vai ambulatorās medicīnas iestādēs, bieži maina ģimenes ārstus un speciālistus.