Rehabilitācijā palīdz atjaunoties pēc smagām traumām

© f64

«Tā vispirms ir cīņa pašam ar sevi. Neviens, pat vislabākais speciālists neizdarīs neko, ja cilvēks pats negribēs,» par smagu traumu guvušu pacientu rehabilitāciju saka bijusī rehabilitācijas centra Vaivari paciente Natālija Novikova, kura nesen ieguvusi Baltijas čempiones titulu ratiņtenisā. Centra Vaivari spinālo pacientu rehabilitācijas programma saņēmusi starptautisku akreditāciju, kas apliecina visu speciālistu darba profesionalitāti ne tikai Latvijā, bet Eiropā.

Spinālo pacientu rehabilitācijas programma ir medicīnas rehabilitācija pacientiem ar muguras smadzeņu bojājumiem. Tā ir fizioterapija, ergoterapija, hidroterapija, reitterapija un citi pakalpojumi. Katram pacientam tiek izstrādāts individuāls rehabilitācijas plāns. Tieši Vaivaros visbiežāk nonāk cilvēki, kuri guvuši smagas traumas, krītot no augstuma, avārijās, arī pārgalvīgi lecot ūdenī. Vaivaru vadītāja Anda Nulle stāsta, ka pacienti no slimnīcās uzreiz nokļūst rehabilitācijas centrā un saņem valsts apmaksātu palīdzību. «Pašlaik valsts budžeta ietvaros spinālajiem pacientiem uzreiz pēc traumas šāds atbalsts ir nodrošināts, kā arī rehabilitāciju var saņemt atkārtoti,» teic A. Nulle, tomēr, atzīstot, ka medicīniskajai rehabilitācijai kā vienai no veselības nozarēm ir ierobežots finansējums un īpaši Latvijā kopumā, – trūkst rehabilitācijas nodaļu, trūkst speciālistu. Spinālo pacientu rehabilitācijas nodaļa Vaivaros uzņem smagākos pacientus, un tajā ir 25 vietas, šā gada laikā rehabilitējušies 330 pacienti.

«Ar traumām pēc avārijām, sporta, atpūtas pasākumiem, kā arī pēc dažādām saslimšanām, dažāda vecuma,» savus pacientus raksturo ārste rehabilitoloģe Dina Namniece. Rehabilitācijas programmas īstenošana atkarīga gan no gūtās traumas, saslimšanas, gan cilvēka psiholoģiskā stāvokļa, motivācijas atveseļoties. Pacienti pēc smagām mugurkaula traumām cer atgūt spēju piecelties kājās, staigāt, taču jāapzinās, ka tas ne vienmēr ir iespējams. «Rehabilitācijas mērķis nav par visu varu piecelt kājās, bet pēc iespējas vairāk atjaunot funkcionālās spējas,» skaidro A. Nulle, «cerība – es kādreiz staigāšu – ir dabiska un loģiska, taču mēs savā darbā pieturamies pie ētikas standartiem – neapsolīt pacientiem nereālo, to, ko nevar īstenot.» Ārste D. Namniece saka: «Jādzīvo šodienai, jāstrādā ar sevi šodien, jo, ja ratiņkrēslu vairs nevajadzēs, to varēs aizmest prom jebkurā brīdī.» Protams, būtu brīnišķīgi, ja zinātnieki atklātu veidu, kā muguras smadzeņu bojājumu gadījumā savienot neironus, un cilvēki pēc šādām traumām varētu atveseļoties pilnībā.

Natālija Novikova nonāca Vaivaros pirms četriem gadiem, pacietīgi, neatlaidīgi, pakāpeniski izejot rehabilitācijas procesu, ir atguvusi spējas dzīvot, lai arī pārvietojas ratiņkrēslā. «Pagājušajā gadā uzzināju, ka ir ratiņnieku sports, un sāku nodarboties ar tenisu, trenere mani pierunāja piedalīties sacensībās,» stāsta Natālija. Viņa ieguvusi pirmo vietu Baltijā un tagad, pēc treneres Terēzas Stenclavas teiktā, varētu piedalīties arī pasaules čempionātā. «Sports ļoti palīdz atjaunoties un dod sparu dzīvot, jo cīņa ir jāizcīna pašam ar sevi, neviens nepalīdzēs neko izdarīt, ja pats negribēsi,» ir pārliecināta Natālija. Savukārt ārste A. Nulle to sauc par rehabilitācijas potenciālu.

Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrības pārstāvis Mārtiņš Karnītis atzīst, ka pacienti pēc traumas un operācijas Vaivaros sāk savu dzīvi no jauna, tā ir kā piedzimšana no jauna. «Cilvēks, nonākot ratiņkrēslā, bieži saka: nevaru, nesanāk, negribu, zaudējot dzīvesprieku. Tieši rehabilitācijas procesā nereti cilvēki saprot, kā dzīvot tālāk.»