Tukuma novadā sieviete izdzīvo pēc 45 naža dūrieniem

Pērnās ziemas nakti, kad tobrīd 21 gadu vecais Jānis Skadiņš-Skadmans gandrīz nogalināja 62 gadus veco Olgu, sieviete atcerēsies visu savu turpmāko dzīvi.

Piedzēries jaunietis iedomātas atriebības dēļ viņai dūris, sitis, žņaudzis un mēģinājis izvarot, un vien Olgas sargeņģelis nav ļāvis varmākam īstenot plānu nogalināt sievieti un līķi pēc tam paslēpt.

Mājā izskatījās kā kautuvē

Asiņainais noziegums tika pastrādāts lauku viensētā Tukuma novada Degoles pagastā. Apskatot uzbrukuma vietu, grūti bija iedomāties, ko Olgas kundze pārdzīvojusi – bailes, sāpes, izmisumu un tam pa vidu vārgu cerību, ka kāds tomēr atbrauks un paspēs izglābt. Nežēlīgais varmāka savu upuri spīdzinājis un vajājis pa visu māju – trim istabām, virtuvi, koridoru. Vīrietis Olgai sitis, dūris un griezis ar visu, kas gadījies pa rokai. «Mājā izskatās kā kautuvē,» sacīja Olgas bijušā vīra Jura draudzene Vineta. Vislielākā asins peļķe bijusi uz grīdas, asinīm pielieta gulta un dīvāns, notraipītas sienas, durvis, stenderes, durvju rokturi, malkas pagales, ar kurām uzbrucējs sitis Olgai. Juris un Vineta nākamajā dienā bijuši apraudzīt Olgu slimnīcā un arvien nespēja atgūties no redzētā. «Mūs ieveda reanimācijā, skatāmies un nevaram saprast, kur Olga ir, mēs viņu nevarējām pazīt, cik viņa ļoti bija sakropļota,» Vinetai satraukumā drebēja lūpas. «Visa galva pamatīgi sadauzīta, viss ķermenis sadurts un sagriezts. Olgai bija ļoti sasistas plaušas, viņa bija pieslēgta pie mākslīgās elpināšanas aparāta. Tas nelietis viņai dūris visur, kur trāpījis, sitis un spārdījis kājām, noplēsis visas drēbes.» Olgas veselības stāvoklis tobrīd tika vērtēts kā ļoti smags, dakteri nekādas prognozes par atveseļošanos neizteica, vien norādīja, ka «var būt sekas».

Bijušā vīra fermā skaldījis malku

Juris stāstīja, ka Jāni līdz traģēdijai pazinis pavisam neilgi – vien pāris mēnešu. «Viņš tobrīd strādāja vienā mežstrādnieku brigādē, man vajadzēja palīgu malkas gatavošanai. Sarunājām, ka pēc meža darbu pabeigšanas viņš nāks pie manis pastrādāt.» Pie Jura puisis nostrādājis apmēram mēnesi, kura laikā iepazinies ar jau ilgus gadus Jura fermā strādājošās ģimenes meitu. «Sapinās ar to skuķi, taisījās par znotu. Man darba vairāk nebija, jo likvidējamies, un strādnieki izlēma meklēt labāku darba vietu. Jānis aizgāja viņiem līdzi. Pēc nedēļas Jānis un tās meitenes tēvs bija atkal klāt, neesot gaisa jaunajā vietā, gribot nākt atpakaļ pie manis, teicu, ka man darba nav un viss. Kādu darbu lai dodu un ko maksāju?! Nu, lūk, un te rezultāts,» pametot ar roku uz istabas pusi, noteica Juris.

Vineta stāstīja, ka Jānis, lai arī iepazīts maz, licies mierīgs cilvēks, kārtīgi darījis darbu. «Ko lika, to darīja, bija paklausīgs. Tiesa, neuzmanīgs gan viņš bija – skaldot malku, iecirta sev rokā. Sanāca, ka viņš te bija pāris reizes iedzēris, bet tad ātri gultā un gulēt, nekādas agresijas. Viņš bija tik miermīlīgs, ka negribas ticēt, ka viņš viens pats izplānoja un arī realizēja noziedzīgo ideju, iespējams, kāds viņu uz to pamudināja,» prātoja Vineta. Viņa Jāni raksturoja kā sīku, tieviņu puišeli. Ne Vineta, ne Juris neko sīkāk par Jāni nezinot, jo viņš Degolē ir ienācējs no Brocēniem, kur dzīvo viņa mamma, brālis un māsa. «Zinu gan, ka viņam kaut kas nav kārtībā ar nerviem, viņam pat invaliditātes grupa tāpēc ir. Viņš nav mācījies arī parastā skolā, bet kaut kādā palīgskolā,» sacīja Juris. Pēc traģēdijas vīrietis sazvanījis Jāņa mammu, izstāstījis par notikušo: «Lai zina, kādu dēlu izaudzinājusi. Māte neko neteica, tikai raudāja.»

Nespēj atgriezties mājās

Diemžēl Olga lauku mājās tā arī nav atgriezusies, viņa tur nespēj uzturēties – pārāk sāpīgas un baisas ir atmiņas. Ar Olgas kundzi »VZ« tiekas viņas Tukuma dzīvoklī. Sieviete neslēpj, ka izjūt ne vien emocionālas, bet arī fiziskas sāpes – arvien par sevi atgādina dūrienu un griezuma vietas. «Es vairs nespēju atgriezties lauku mājās, man tur ir bail palikt, dzīvot, reizēm tikai aizbraucu turp kopā ar draudzeni. Tagad laiku vadu dzīvoklī, nespēju te pierast, jo visu mūžu esmu dzīvojusi laukos, darbojusies,» saka Olga. Sieviete, domājot par savu sabojāto dzīvi un atceroties nelaimīgās dienas notikumus, ik pa laikam izplūst asarās.

Diena bija notikumiem pilna, jo Olga likvidēja plašo saimniecību un todien pārdeva lielāko daļu lopu, bet vakarā devās uz balli. «Atgriezos no balles agrāk, jo vajadzēja palikušos lopiņus apkopt, tad abi ar sunīti skatījāmies televizoru. Pēc desmitiem vakarā pazuda elektrība, tāpēc devāmies gulēt. Ielīdu gultā, kad dzirdu, pie durvīm kāds klauvē. Paņēmu lielo lukturi un gāju skatīties, kas nāk. Sunītis man visu laiku pinās pa kājām, nelaida pie durvīm, lēca uz vēdera, rēja. Viņš tā kā juta, ka nebūs labi,» atceras Olga. «Caur durvju stiklu skatos – Jānis, vīra bijušais strādnieks. Viņš kaut ko runāja, nevarēju saprast, tāpēc pavēru durvis. Un viņš man saka: «Es tavu vīru nositu, tagad atnācu nosist tevi. Nositīšu tevi un aprakšu.» Es rāvu ciet durvis, bet man nebija tik daudz spēka kā viņam.» Olga prasījusi, par ko un kāpēc viņš tā izlēmis rīkoties, taču Jānis izrāvis no rokām lukturi un iezvēlis ar to sievietei pa galvu. Lukturis sašķīda gabalos, bet uz Olgas pieres izauga puns un pār seju sāka līt asinis. Mazais sunītis meties virsū uzbrucējam, taču nav spējis varmāku apturēt. Jānis centies izvilkt Olgu no mājas, taču sieviete apzinājusies, ka vienīgais glābiņš ir mobilais telefons, kas stāv istabā uz galdiņa. «Man izdevās iekļūt istabā, mēģināju turēt durvis, lai viņš netiek iekšā. Viņš uz brīdi tumšajā mājā apjuka, jo bija te bijis tikai vienu reizi, kad palīdzēja man sanest miltus,» teic Olga. Sataustījusi telefonu, Olga nospieda pogu, uzreiz sazvanot pēdējo zvanīto adresātu – draudzeni Sarmīti, ar kuru kopā bija ballē. Vienīgais, ko Olga paspēja pateikt, bija: «Zvani fiksi policijai.» Tobrīd varmāka izsita sievietei telefonu no rokām. «Es vēl dzirdēju, ka Skaidrīte kaut ko prasa. Viņa nezināja ne manu uzvārdu, ne māju nosaukumu.» Tomēr Skaidrīte neapjuka, telefoniski meklēja citus kopīgos draugus, kas izlīdzēja ar informāciju, un izsauca policiju. «Es esmu Skaidrītei parādā savu dzīvību, milzīgs paldies viņai, viņa mani izglāba,» Olga atkal ieraudas.

Visu rakstu lasiet žurnālā "VZ+ Krimināli"