Hiphopa deju ciltstēva Veizāna ģimenē piedzimuši dvīņi
24. februārī Latvijas hiphopa deju tēva Edmunda Veizāna un viņa sievas skolotājas Meritas ģimene kļuva vēl par diviem brašiem dēliem bagātāka – dvīņiem Oliveru un Kristeru.
Bērnu un jauniešu deju pedagoga, režisora un horeogrāfa, Latvijas Kultūras koledžas docenta Edmunda Veizāna ģimenē jau aug divus gadus un astoņus mēnešus vecais dēls Patriks, kam nu pievienojušies abi mazie brāļi. Veizāns ar ilggadējo draudzeni matemātikas un dejošanas skolotāju Meritu apprecējās 2007. gada pavasarī, kaut kopā jau ir divpadsmit gadu. Kopā abus saveda brauciens uz Turciju ar tautu deju kolektīvu, kur Veizāns savu sievu izpirka no Turcijas sultāna par 100 miljoniem toreizējo šekeļu (aptuveni 25 latiem), jo nevarēja noskatīties, kā gaišmatainajai meitenei uzmācīgi pievērš uzmanību tumsnējie vīrieši.
Dvīņubrāļi Olivers un Kristers dienas gaismu ieraudzīja Rīgas Dzemdību namā, un abi puikas piedzima braši – Olivers, kurš ir vecāks par brāli vien minūti, svēra 3490 gramu un bija 53 centimetrus garš, bet Kristers svēra 3350 gramu un augumā bija 50 centimetru garš. Veizāns atbalstīja sievu ne tikai gaidību procesā, bet arī tad, kad dienas gaismu ieraudzīja puikas, jo pieredze jau bija gūta gan dēla Patrika dzemdībās, gan piedaloties jaunākās māsas Ineses meitiņas dzimšanā.
Kad »VZ« viesojās pie Veizānu ģimenes, Edmundam tā bija pirmā darba diena koledžā pēc dvīņu piedzimšanas. «Katrai dežurantei, garāmejošai apkopējai un bibliotekārei, direktora vietniecei, pasniedzējiem, studentiem un deju skolā visām omēm, mammām bija jāizstāsta [par dvīņiem], bet katram jau tas stāsts paliek īsāks un īsāks, tāpēc piekrītu intervijām un vienreiz izstāstu, lai visi izlasa. Jo beigās jau, kad prasa, kā tad iet – labi! Bet īstenībā jau viegli nav! Mazie ceļas augšā, kad grib ēst, jo režīma jau vēl nekāda nav. Ēšana notiek sinhroni, un pagaidām jau vēl nav bijis, kad ceļas abi ar stundas starpību. Ir jau ēšanas tehnoloģija, kad viens ēd, tad otram vairāk tiek,» stāsta nu jau iepraktizējušais dvīņu tētis Veizāns.
Ir pagājusi vien nepilna nedēļa, kad mājās līdzās trīsgadīgajam dēlam Patrikam ir abi brāļi, un par tiem notikumiem, pārdzīvojumiem, emocijām un etīdēm Veizāns jau varētu uzrakstīt veselu grāmatu. «Ir grūti, jo pēc pirmās vizītes Dzemdību namā, kad paņēmu Patriku līdzi un dažas stundas viņš pavadīja pie mammas un brāļiem, es redzēju mašīnā, kā galvā viņam viss griežas un viņš nesaprot, kas noticis. Deviņdesmit procentu uzmanības šobrīd tiek veltīta Patrikam, jo mazie jau vēl tikai ēd un guļ,» tā deju pedagogs.
Arī pats Edmunds Veizāns nāk no kuplas piecu bērnu ģimenes, kurā ir otrais bērns, bet vienīgais var lepoties ar dvīņiem. «Maniem brālēniem un māsīcām ir dvīņi ģimenēs, jo tas mums paaudzēs iedzimts no tēvatēva puses. Par to, ka mūsu bērni ir jau tagad apgādāti ar drēbēm no galvas līdz kājām, varam pateikties deviņiem brālēniem un māsīcām, kā arī lielajam brālim. Par to galva nesāp,» teic triju dēlu tētis, kurš atceras lielāko cīņu par bērnu vārdiem. «Tas sākās jau pirms Patrika piedzimšanas, kad bija rezerves varianti, un tos tagad varējām likt lietā. Par Olivera vārdu ir stāsts – man uz dejošanu nāca tāds puika Olivers, kam bija trīs vai četri gadi. Manas asistentes skrēja prom no nodarbībām, kad uzzināja, ka būs Olivers – tāds īsts kadrs – dzīvsudrabs. Kad mūsu Olivers bija vēl vēderā, jau tad sapratām, ka ir jau ar raksturu. Pēc pirmajām bērna kustībām jutām, kāds ir katra bērna raksturs. Visi ļoti skanīgi vārdi – Patriks, Kristers, Olivers. Veizāni.