VAKARA ZIŅAS. Vai latviešiem ir lamu vārdi?

 
©Pixabay

Protams, »Vakara Ziņu« lasītāji ir inteliģenti cilvēki, bet arī inteliģentiem reizēm pasprūk kāds biezāks vārds. Mēdz sacīt, ka latviešu valodā nevar sulīgi nolamāties. Muļķības! Turklāt latviešu biezo vārdu krājums ir pat ļoti izsmalcināts, tāpēc gribas teikt, ka šoreiz mēs »Vakara Ziņu« lapā smalki izglītosimies... Turklāt 21. februārī aizvadījām Dzimtās valodas dienu.

Piemēram, literatūrzinātnieces un valodnieces Janīnas Kursītes-Pakules sastādītajā «Tautlietu vārdenē» iekļauts vārds impampis. Tā skaidrojums ir miglains: «Pasakas, kur šis vārds nāk priekšā, neder drukā, jo tās aizķertu tiklības jūtas.» Cerams, ka šo tekstu lasa pieauguši cilvēki, kuri savu tiklības līmeni spēj novērtēt adekvāti. Biežāk gan dzirdēts vārds jampampiņš, bet tas ir piedienīgāks apzīmējums jocīgam, nepatīkamam cilvēkam, pamuļķim.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem Latviešu valodas aģentūrā laikrakstam «Neatkarīgā Rīta Avīze» norādīja, ka latviešu valodā nav viena avota, kurā būtu fiksēti visi latviešu vai svešas cilmes necenzētie vārdi jeb lamuvārdi. «Šie necenzētie vārdi ir fiksēti dažādos avotos. Daudzi no tiem ir tik rupji, vulgāri, kuri pat nav mūsdienu latviešu valodas slenga vārdnīcā. Daži no tiem atrodami tikai vecajā Mīlenbaha - Endzelīna vārdnīcā,» toreiz sacīja Latviešu valodas aģentūras galvenā lingviste Dite Liepa.

Bet kas ir lamu vārds? Latviešu valodā, raksturojot lamu vārdus, izmanto dažādus terminus: lamu vārdi, necenzēti vārdi, tabu, vulgārismi. Valodnieki paskaidrojuši, ka lamu vārds (arī lamuvārds) ir vārds, ko lieto, lai savu neapmierinātību, sašutumu izteiktu rupjā, nepieklājīgā veidā vai lai kādu apvainotu, nozākātu, vai aizskartu kāda godu, pašcieņu. Savukārt necenzēts vārds ir nepieklājīgs, rupjš, publiskai lietošanai nepieņemams vārds, ko neklājas lietot arī privātā sarunā, piemēram, padauza, slampa, ar kuru, attiecinot to uz kādu cilvēku, to ļauni nozākā.

Ar tabu apzīmē vārdu, kura lietošana ir aizliegta vai ierobežota, piemēram, māņticības, aizspriedumu, pieklājības normu dēļ. Latviešu valodā tabu ir leksiskie vulgārismi, daļēji - ar smagām slimībām un nāvi saistītie vārdi, daudzās citās valodās - saimnieciski nozīmīgu vai bīstamu savvaļas dzīvnieku apzīmējumi.

Starp citu, pirmā latviešu lamu vārdu vārdnīca izdota 2000. gadā, un tajā habilitētais profesors Pāvils Zariņš apkopojis 469 lamuvārdus. Piemēram, i dritvai kociņ!, pidelkaķis, utukaija, sūdlaiža...

Ir mums arī Latviešu žargona vārdnīca, kurā iekļautie vārdi vai izteikumi ir rupji vai arī mūsdienās šķiet smieklīgi un vairs nezināmi. Piemēram, šmaulis (seja), šmīze (iznesīga meitene), žanis plēve (nepatīkama, paviegla persona), papieres (paģiras), miroņpirksts (knapsieriņš), izraut kā sapuvušam kaķim asti (viegli paveikt)...

Ja kādu gribas nodēvēt par aušīgu, vieglprātīgu, ākstīgu ārišķīgu, tad var sacīt gaisagrābslis, sprukstiņš, kas, starp citu, ir arī peļuslazda apzīmējums. To, kas ir zaķpastala, zinām - bailulis. Bet var teikt arī drebīša, jēra dvēsele. Čīkstulis, gaudulis ir ņerga, ņirpsis, rūgumbaļla; dzērājs, župa - pleika, plenderis, žūpacis. Bet diegabikse ir vārgulis, slimīgs, fiziski nespēcīgs cilvēks, vāji attīstīts dzīvnieks vai augs. Liderīgs, izklaidīgs, netikls ir arī grēka gabals, jātaļnieks, pipelbrencis, bet lielīgs un plātīgs - žauklis, žvanksts. Meli un aprunātāju var nosaukt par melavu. Nabadzīgs, tūcīgs, nolaidies cilvēks - kankarbiksis, lupatlasis, plikatnieks.

Neizdarīgs, neuzņēmīgs, nevarīgs - jēlnadzis. Netīrīgs, nevīžīgs - blagūzis, ķepaslis, lubraks, skretūzis, tarsla.

Skops - gnīda, un to lietojam bieži.

Pielīdējs, iztapoņa - ak vai, kādu no apzīmējumiem labāk nerakstīt! Ja gribas pieklājīgāk, tad var nolamāties: īnaģis, liškmēlis. Pļāpa - viņš arī barkšķis, bulduris, tērgava; sliņķis - lepecis, zalāns; rīma - amilka, negausis, gāmars, nepierīža, rīstuķis. Stulbs, muļķīgs - dādiņš, emuzis, ēpulis, jence, mukausis, ulbiķis. Tūļa, lempis - čabata, lamzaks, klimbests, ķekausis, lumeika, tāpslis, tūža, žļēmēkslis.