VAKARA ZIŅAS. Brīnumainās Lieldienu parādības Latvijā

 
©Pixabay

Īstus pavasara saulgriežu svētkus jeb Lieldienas Latvijā var sagaidīt, ne tikai šūpojoties, ripinot olas, tiesājot veikalā pirktu šokolādes zaķi vai liecot ceļgalus baznīcā. Mūsu zemē ir pietiekami daudz citu, pat aizraujošāku iespēju piedzīvot šo pavasara svētku brīnumu. Par to liecina no mutes mutē klejojoši stāsti un leģendas, kurās piedāvā ieklausīties »Vakara Ziņas«.

Kurš meklē, tas atrod

Jēzus Kristus noteikti ir uzskatāms par pasaulē viszināmāko spoku, kas ietekmējis miljardiem cilvēku dzīvi. Jo, kā vēsta Bībele, cilvēki, ieraugot augšāmcēlušos Dieva Dēlu, krita panikā un pārklājās aukstiem sviedriem: «Sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši», abas Marijas, kuras pirmās ieraudzīja atdzimušo, «krita pie zemes». Ieraugot no kapa uzmodināto, cilvēki bēga, drebēja bailēs pārņemti, brīnījās, pārbijušies nolaida acis uz zemi, izbijās un baiļojās, raudāja…

Bet arī mūsu pašu zemē ir pamatīgs pulks viņsaulē aizsauktu parādību un cilvēku, kuri vārda tiešā nozīmē sekojuši Jēzus Kristus pēdās un augšāmcēlušies pavasara saulgriežu jeb Lieldienu laikā - tieši tad, kad Jēzus. Latvijā augšāmcelšanās brīnumus, kas gan nav saistīti ar Jēzus Kristus oficiālo biogrāfiju, Lieldienu laikā, ja palaimējas, varam piedzīvot Mākoņkalnā, Ludzas pilskalnā, Balkanu kalnos Šķilbēnu pagastā un daudzviet citur.

Rēzeknes Roze un pilskalna asinssuņi

Reizi deviņos gados - tieši Lieldienu naktī Rēzeknes pilskalnā no zemzemes parādoties pils dibinātāja Volkenbergas pilsvaldnieka meita Roze (rakstos var atrast skaidrojumu, ka vāciskais pilsētas nosaukums Rositten tieši cēlies no Rozes vārda).

Roze sēžot zelta tronī, kuru apsargājot divi asinssuņi: viens ar zelta, otrs - sudraba ķēdi ap kaklu, zina teikt Latgales sirds pilsētas leģendu pētnieki. Ik pa deviņiem gadiem Lieldienu naktī valdniece atstājot pazemi, lai uzmeklētu jaunekli, kas viņu atpestītu no lāsta. Tas būtu izdarāms, aiznesot viņas zelta krustiņu līdz baznīcai un apslakot to ar svētīto Lieldienu ūdeni. Rozi glābt esot izmēģinājušies daudzi, taču bez sekmēm. Ja arī drosminiekam izdevies pārvarēt visādus zvērus, mošķus un velnus, kas stājušies ceļā, tad krustiņš viņa rokās kļuvis nepanesami smags un gājiens līdz baznīcai šķitis kā mūžība. Ik reizi, kad kārtējā nesēja spēki bijuši galā un viņš nometis krustiņu, atskanējušas klusas raudas, un Roze nogrimusi pazemē uz nākošajiem deviņiem gadiem.

Latvju spēkavīri Lieldienās var mēģināt doties uz Rēznes (tā senlaikos latgaļi sauca Rēzekni) pilskalnu un izmēģināt laimi iegūt zelta tronī sēdošās valdnieces labvēlību. Tikai var nākties arī kādu gadiņu pagaidīt, jo nekur skaidri nav minēts, kurā gadā tieši jāsāk skaitīt deviņgadu cikls, lai izkalkulētu, tieši kura gada Lieldienās Roze iznirst no zemzemes.

Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" izdevumā!

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!