Vairāk nekā nedēļu dziedātājs, grāmatu autors Andris Kivičs bija neziņā, kur pazudusi viņa mīļotā sieviete Liene Skulme, ar kuru kopš jaunā gada nebija pavadījis šķirti ilgāk par desmit stundām. Pa šo laiku Skulmes radinieki vērsās pie preses, paziņojot, ka Andris pacēlis roku pret Lieni un tāpēc viņa tiek slēpta, pats mūziķis nonāca slimnīcā, jo no stresa un neziņas teju vai juka prātā. Andra tālrunī ziņojumi pienāca no dažādām Latvijas vietām un cilvēki stāstīja dažnedažādas versijas, kur varētu būt pazudusi viņa mīļotā, līdz aizvadītās nedēļas nogalē mobilajā lietotnē «WhatsApp» pienāca ziņa, ka viņa mīļotā atrodas Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā «Ģintermuiža». Andris uz karstām pēdām devās uz Jelgavu, kur arī atrada savu Lieni. Lai arī daži mediji apgalvo, ka Andris ir sasitis Lieni un viņai ir šuves uz pieres un lauzts deguns, Liene izskatās lieliski un uz sejas nav nekādu vardarbības pazīmju.
[...]
Kā Liene nokļuva Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā «Ģintermuiža»?
Liene: Brauciena laikā no Liepājas līdz Jelgavai dzirdēju tikai to, ka radi man vēlas nevis palīdzēt padomāt un atgūties, bet gan pagarināt termiņu, lai būtu prom no Andra.
Andris: Radiniekiem bija plāns ielikt viņu psihenē uz 37 dienām un pēc tam vēl aizsūtīt uz Minesotas programmu (atkarību ārstēšana; - red. piez.). Vārdu sakot, nomarinēt Lieni līdz Ziemassvētkiem prom no manis ar domu, ka viņa, neesot kopā ar mani, spēs mani aizmirst. Un no kā tad viņai psihenē ir jāārstējas? Viņai jāārstē atkarība no Kiviča.
Un vēl viena būtiska nianse, ko radinieki stāstīja Lienei, - es atgriežoties pie bijušās sievas Madaras un Liene man vairs nav vajadzīga. Un Liene no šīs informācijas vienkārši juka prātā. Tāpēc, ka brālēni bija atņēmuši Lienei telefonu, viņa nezināja, kas notiek, un viņai turpināja pūderēt smadzenes: «Redz, kā viņš tevi nemeklē! Redz, kā viņš ir aizgājis pie Madaras un meitām!»
Liene: Varu apgalvot, ka nav injekcijas, lai es spētu aizmirst Andri.
Andris: Mums ir kaut kāda īpašā ķīmija un enerģētika, ka mēs nevaram viens bez otra. Liene ir bijusi precējusies, un arī man ir attiecību pieredze. Mēs neesam viens otrā iemīlējušies 18 vai 20 gados, un tā mums nav pirmā mīlestība. Mums apmēram ir skaidrs, kas ir kas šajā pasaulē. Lienes radinieki nesaprot, ka, vienu no otra atraujot, mūs neizdosies izšķirt.
Es zinu tikai to, ka brālēniem būs par savu rīcību jāatbild. Pirmkārt, kā viņi varēja atņemt Lienei tālruni, kas ir viņas sakaru līdzeklis? Otrkārt, kā varēja maldināt Lieni, ka ved viņu uz rehabilitācijas centru, lai gan patiesībā tā ir Jelgavas psihene? Radi iebāza Lieni psihiatrijas nodaļā, viņai neko par to nesakot.
Liene: Es biju afekta stāvoklī no visiem pārdzīvojumiem. Sākotnēji tik tiešām nesapratu, ka esmu nonākusi psihenē. Ārsti ar mani runāja, bet es nesapratu, ko tieši man vēlas palīdzēt? Sāku raudāt, un tad man paskaidroja, ka radi vēlas, lai mani ārstē no atkarībām. Un mana vislielākā atkarība ir Andris un vēl visas pārējās radu izdomātās atkarības. To, ka neesmu rehabilitācijas centrā, sapratu, kad man gribēja noņemt visas rotaslietas un sāka pārbaudīt galvu, vai nav utis.
Paldies Dievam, ka neesmu saņēmusi ārstēšanu. Vienīgi iedzēru tableti uz nakti labākam miegam un vitamīnus, ko dod visiem pacientiem.
Andri, kā tad tev izdevās atrast Lieni?
Andris: Laikā, kad biju Stradiņos, no sveša numura «WhatsApp» saņēmu ziņu, ka ir informācija, kur Liene atrodas, un ka viņa ir situācijas ķīlniece. Es rakstīju pretī, bet saņēmu atbildi, ka man neko nevar teikt, jo šajā vietā, kur Liene atrodas, viss ir ļoti stingri. Tajā brīdī sapratu, ka ar Lieni viss ir kārtībā, un šai meitenei, kas ar mani bija sakontaktējusies, izlūdzos aizsūtīt balss ziņu Lienei ar tekstu: «Zaķīt, es tevi ļoti mīlu. Lūdzu, piedod un nāc mājās!» Uz ko saņēmu balss ziņu no Lienes un sajuku burtiski prātā no laimes. Liene šajā balss ziņojumā teica, ka viņai šajā iestādē ir vēl jāpaliek, turklāt nav zināms, cik ilgi. Tā mēs kādu brīdi sūtījām viens otram balss ziņojumus. Jau no rīta es devos prom no Stradiņiem un biju priecīgs, ka Liene ir atradusies. Vēl vakarā man bija jāspēlē vilcienā vecmeitu ballītē, un cilvēki nesaprata, ko Kivičs pēc kardioloģijas nodaļas vēl vecmeitām ballīti “kapā”. Brīdī, kad devos uz Zasulauka staciju, lai nospēlētu tās divas dziesmas, man zvanīja telefons, un tā bija Liene, kas teica, ka ir Jelgavā kaut kādā klīnikā. Man momentā viss bija skaidrs. Es tikai noteicu: «Viss, zaķīt, man ir skaidrs, un es tev «kapāju» pakaļ!» Būtībā šo situāciju izglāba klusais telefons, kāda meitene, kura, redzot, ka Liene nonstopā raud, sakontaktējās ar mani. Es savukārt sakontaktējos ar zinošu cilvēku, kas man pastāstīja, ka ir pacientu aizsardzības likums, ka var atteikties no ārstēšanas, ja pats to nevēlies.
Kad aizbraucu Lienei pakaļ, lai izvilktu viņu no tās vietas, nekad mūžā nepateiktu, ka tā ir psihene. Liekas kā bērnudārzs, viss nokrāsots oranžs un zaļš. Gluži kā Vaivaru rehabilitācijas centrs, jo viss tur ir skaisti sakārtots. Nemūžam nepateiksi, ka tā ir psihene. Arī uz ēkām nav rakstīts, ka tā ir Jelgavas psihoneiroloģiskā slimnīca. Sākumā Lieni no turienes negribēja laist ārā. Liene jau nezināja savas tiesības, ka viņa var atteikties no ārstēšanās un ka nav tur iespudnēta. Satikāmies un raudājām no laimes.
Es gribētu nodot vēstījumu brālēniem. Ja jūs to māsīcu mīlat, tad atnāciet viņai palīgā izremontēt dzīvokli, kas bija diezgan traģiskā stāvoklī, kad viņa tur ievācās. Piezvaniet viņai kaut vienu reizi gadā un netēlojiet varoņus, kad jums pēkšņi ir iespēja izcelties kā aizstāvjiem. Un ko tad brālēni tagad ir izdarījuši? Aizveduši Lieni uz Liepāju un pametuši, aizveduši uz Jelgavu un pametuši. Tā vietā, lai kaut vienu reizi ģimenes lokā aprunātos. Nekad mūžā šajā ģimenē neviens nerunā par to, kā jūtas. Brālēniem laikam tas bija kā trilleris, ka jāaizstāv Liene pret Kiviču! Tās nav nekādas rūpes. Tagad ģimene ir ļoti vīlusies, ka nav izdevies plāns mūs izšķirt, jo esmu izvilcis Lieni no tā visa un mēs atkal esam kopā.
Protams, es arī biju vainīgs šajā situācijā. Biju sadusmojies, agresīvs un pie teātra, velkot no viņas somas ārā ar švunku maku, biju trāpījis Lienei ar mīksto maku pa lūpu. Taču nekāda sišana no manas puses un piekaušana nav bijusi. Bet visa šī brālēnu izdomātā glābšanas operācija ir galīgi garām, jo neviens nav aprunājies ar Lieni un uzzinājis, kā viņa jūtas. Tā vietā viņi apmānīja savu ģimenes locekli un iebāza viņu psihenē.
Mēs ar Lieni viens otru mīlam no visas sirds, un mums abiem nav nekā svarīgāka par mūsu mīlestību!
Liene: Ļoti žēl, ka tā visam vajadzēja notikt. Mums jau tā ir Latvijā tik maz harmonisku pāru. Un bērni mīl mūs, un mēs mīlam savus bērnus. Paldies manu radinieku pūlēm, ka viņi mani vēlējās no kaut kā glābt, tikai nezinu, no kā. Viņi nav iedziļinājušies, ka man tādu palīdzību nevajag. Esmu ļoti apvainojusies, ka radi mani grib ielikt atturībnieku programmā. Kādā sakarā? Kāda man varētu būt turpmākā dzīve un karjera, ja radinieki uzstāda šādu diagnozi, ievietojot mani psihoneiroloģiskajā slimnīcā?