Latvijas TV žurnālisti atklāj kuriozus stāstus un televīzijas darba aizkulises

© Ģirts Ozoliņš/MN

21. novembrī visā pasaulē atzīmē Pasaules televīzijas dienu, godinot tās lomu sabiedrības informēšanā un saliedēšanā. Par godu svētkiem TV3 Ziņu dienesta žurnālisti dalās gan kuriozos stāstos, piemēram, par kolēģu “iesvētībām” un nočiepto pasi, gan pārdomās, kā mainījusies televīzija.

Ivo Jurkāns, Kristīne Žilde-Krēvica, Artūrs Špaks, Kristīne Garklāva un Roberts Blass ir vienisprātis - lai cik strauji attīstītos tehnoloģijas un mainītos satura patērēšanas paradumi, sabiedrības uzticību notur nemainīgas vērtības: kvalitāte, cilvēcība un atbildība.

Lai arī katrs no viņiem ekrānā nonācis citā laikā un veidā, visus vienojusi nemainīga žurnālistikas pamatvajadzība - zinātkāre un vēlme stāstīt stāstus. Ivo Jurkānu uz televīziju atveda interese par to, kā top ekrānā redzamais un kā viņš pats veidotu sižetus. Artūrs Špaks raidījuma “Bez tabu” producentei piezvanījis brīdī, kad drosmi bija radis pēc lēciena ar izpletni.

Roberts Blass labprātāk būtu paslēpies “aiz rakstīta materiāla”, taču šai pašai komandai viņu ieteica universitātes pasniedzēja. Kristīni Garklāvu televīzijā ieveda “pavisam negaidītu notikumu virtene”, savukārt Kristīne Žilde-Krēvica vēl vidusskolā bija pārliecināta, ka nekad nebūs žurnāliste. “Tā nu pārliecinājos, ka nekad nevajag teikt “nekad”!”

Ekrāni var mainīties, bet ne vēlme stāstīt

Atminoties darba sākumu, žurnālisti spilgti iezīmē, cik strauji mainījusies televīzijas tehniskā puse. “Salīdzinot ar ātrumu un tehniskajām iespējām, kādas mums ir šodien, tolaik televīzija bija “kājminama”,” atceras Kristīne Žilde-Krēvica. Kameras bija milzīgas, sižetus montēja kasetēs, un, ja kasete filmēšanai bija aizmirsta, to par diviem latiem varēja nopirkt pie veikala kases. Savukārt pāreju no 4:3 formāta uz platekrānu un augstāku attēla kvalitāti Kristīne salīdzina ar sajūtu, “kā uzlikt brilles pēc tam, kad visi jau apraduši attēlā vērties caur vieglu migliņu”.

Līdz ar tehnoloģijām mainījusies arī mediju vide. Toreiz televīzija bija centrālais un būtībā vienīgais vizuālais medijs - Ivo Jurkāns atsauc atmiņā MTV paaudzi, kas ziņu veidošanas paņēmienus smēlās no pasaules vadošajiem kanāliem. Arī sociālo tīklu pirmsākumos Roberts Blass apzinājās, ka viņa rokās ir “liela vara un ietekme”.

Televīzijas kodols - cilvēki aiz kadra un viņu misija

Lai kā mainītos kameras un ekrānu formāti, nemainīgs paliek televīzijas kodols - cilvēki aiz kadra un viņu misija palīdzēt sabiedrībai. Roberts Blass uzsver, ka tieši kolēģi un spēja iestāties par skatītāju ir televīzijas lielākā vērtība visos laikos: “Visos laikos, arī tolaik, televīzijas ģimenē neviens nav bijis tāds īsti normāls, kā mēs mēdzam smejoties teikt. Nekad nezini, ko jauna diena nesīs: jāpielāgojas aizvien jauniem stāstu tematiem un izaicinājumiem. Jau tolaik nācās audzēt biezu ādu un mesties cīņā par taisnību, palīdzot cilvēkiem!”

Šo komandas garu, kas palīdz izturēt spraigo darba ritmu, Roberts izbaudīja jau pašā sākumā, kad TV3 kolēģi viņu “iesvētīja”, nočiepjot pasi un nosūtot anonīmu vēstuli ar izpirkuma nosacījumiem: “Bija jāatnes ziedi kolēģei Annai Barkānei un skaļi jānodzied dziesma “Anniņa vanniņā mazgājās!””

Arī Kristīne Garklāva apstiprina - tehnoloģijas var mainīties, bet prasības pret tiem, kuri veido televīziju, paliek nemainīgas: “Cilvēkiem, kas grib strādāt televīzijā, ir jāpiemīt degsmei un zinātkārei.”

Kopā būšanu un uzticību neaizstās

Jautāts, vai sociālo tīklu un viedtālruņu laikmetā klasiskā televīzija nav zaudējusi savu nozīmi, Roberts Blass šaubas kliedē, jo sabiedrības vajadzība pēc pārbaudītām tradīcijām nekur nav zudusi. “Ne velti prezidenta gadumijas uzruna ir televīzijā, nevis "TikTok" tiešraidē.” Viņš piebilst, ka viedierīce mājās ir katram, bet televizors ir viens, un tas pulcē ģimeni pie kopīga ekrāna: “Ja vakaros nav ko darīt, mēdzu teikt - paskatāmies ziņas. Kopīga un noderīga nodarbe. Turklāt kopīga raidījumu skatīšanās daudziem ir rituāls.”

Savukārt Kristīne Žilde-Krēvica uzsver, ka šodien ierīcei vairs nav izšķirošas nozīmes - svarīga ir uzticība saturam: “Nav būtiski, vai mūs vēro TV kastē, planšetē, telefona vai datora ekrānā. Nozīme ir saturam! Laikā, kad troksni spēj radīt ikviens, kuram kabatā ir viedtālrunis, redzam, kā cilvēki no tā nogurst un aizvien apzinātāk meklē uzticamu un kvalitatīvu saturu.” Tam piekrīt arī Artūrs Špaks, kā televīzijas stiprāko pusi izceļot spēcīgu vizuālo stāstniecību un augstu kvalitātes latiņu.

Kristīne Garklāva izceļ arī redakcionālo atbildību, kas šodien kļuvusi vēl svarīgāka nekā jebkad agrāk: “Televīzijas galvenā vērtība nav tikai spēja sasniegt lielu auditoriju. Tā ir uzticamība un atbildība par to, ko mēs sakām ēterā. Televīzijā aiz katra stāsta, intervijas vai ziņu izlaiduma ir cilvēki, redakcija, žurnālistikas standarti un atbildība par faktiem. Brīžos, kad sabiedrībai ir svarīgi notikumi, cilvēki joprojām ieslēdz ziņas, lai saprastu, kas notiek valstī un pasaulē. Tehnoloģijas mainās, platformas mainās, cilvēku uzmanība mainās, bet cilvēka vajadzība pēc uzticamas informācijas nekur nepazūd.”

Lasi arī:

Video