Raimonda Paula mazmeita: kāpēc Dita Lūriņa klusē pēc skandāla?

© MN

Raimonda Paula mazmeita Annamarija Paula komentējusi neseno aktrises un režisores Ditas Lūriņas interviju žurnālam "Ieva", kurā viņa runā arī par skandālu, kas izvērtās ap koncertu "Manai dzimtenei", kura režisore bija Lūriņa.

Lūriņa intervijā izteicās, ka viņa pat nespēja izsekot un nespēj saprast, kas ir kas un kur ir problēma.

"Kad koncerta rīkotājs Jānis Ķirsis mani uzrunāja, uzreiz teicu jā idejai. Man tā likās brīnišķīga. Tas bija vienīgais, pie kā es turējos un ko aizstāvēju. Bet, kad viss krita un bruka - viens atsakās piedalīties, otrs nodemonstrē visu, ko var nodemonstrēt, - man tas likās absurdi. Bet koristi apliecināja, ka, par spīti visam, grib dziedāt. Un tad, kad joprojām bija daudz koru, kad sākās kustība Dziedam kopā - nu kā tu tagad pateiksi, ka svētku nebūs? (..)"

Viņai gan šobrīd ar pašu Raimondu Paulu jātiesājas nav, jo, kā pati saka, nebija ne pie naudas, ne pie skaitļiem, ne pie mārketinga.

Vaicāta, kādas šobrīd ir viņas attiecības ar Maestro, Dita pauda: "Man ir ļoti žēl par to, kā viņš ir juties vai jūtas joprojām, ļoti žēl par to nepatieso informāciju, kas viņam ir pienesta, un par to, ka viņam apkārt ir tādi cilvēki, kuri apzināti maldina savu interešu dēļ. Es Maestro mīlu un cienu, bet arī zinu, ka ar viņu sarunāties nav vienkārši, un negribu šajā brīdī to visu vēlreiz urdīt."

Komentējot šo interviju, Raimonda Paula mazmeita sociālajā tīklā "Facebook" raksta, ka viņai pēc tās ir daudz jautājumu.

"Īpaši savādi šķiet apgalvojums, ka koncerta režisore, kura pati bija šā projekta centrā un aizstāvēja tā ideju, īsti nesaprotot, kas notika un kur bija problēma. It kā būt notikuma vidū, bet vienlaikus no tā ļoti rūpīgi norobežoties.
Par pašu ideju, manuprāt, strīda nav — tā varēja būt skaista, un cilvēkiem patīk kopā dziedāt. Vienlaikus man šķiet, ka skaista ideja un cieņa pret tās autora vēlmēm var pastāvēt līdzās.
Tāpēc īpaši palika prātā frāze: “Es Maestro mīlu un cienu, bet ar viņu sarunāties nav vienkārši un negribu šo visu vēlreiz urdīt.” Tad neurdīsim — kāpēc tagad atkal jārunā par to, kas jau pagājis? Un, ja cieņa un siltas jūtas pret Maestro patiešām ir saglabājušās, kādēļ pēc visa notikušā vienkārši nepiezvanīt? Pēc aptuveni 18 kopīga darba gadiem tas šķistu tikai dabiski. Varbūt viena personiska saruna būtu bijusi daudz vērtīgāka par vēl vienu publisku atgriešanos pie šā stāsta.
Iespējams, es kaut ko nezinu vai šo situāciju redzu pārāk vienkāršoti. Taču man pēc intervijas visvairāk palika prātā viens pavisam vienkāršs jautājums — vai, aizstāvot savu ideju, mēs reizēm neaizmirstam ieklausīties arī tajā cilvēkā, kura vārds un radošais mantojums ar šo ideju ir tik cieši saistīts?"

Video