Aktrise Šarlīze Terona pastāstījusi par vienu no traumatiskākajiem brīžiem savā dzīvē — nakti, kad viņas māte pašaizsardzības nolūkos nāvējoši sadūra tēvu. 50 gadus vecā aktrise nesen intervijā laikrakstam The New York Times dalījās ar šīm grūtajām atmiņām, atceroties saspringto ģimenes atmosfēru, kurā viņa uzauga Dienvidāfrikā, un 1991. gada notikumus, kas mainīja viņas dzīvi.
Šarlīze Terona savu bērnību raksturoja kā dzīvi mājā, kas bija pilna ar pastāvīgu spriedzi un vardarbību. Viņa stāstīja, ka viņas tēvs Čārlzs Terons viņu mājās izveidoja bāru un galu galā kļuva par to, ko viņa nosauca par "pilnvērtīgu alkoholiķi". Viņš bieži pazuda uz stundām ilgi, pēc tam atgriezās mājās apreibis. "Kļuva nekārtīgi, skaļi un neglīti," atcerējās aktrise. "Bet mana māte nebija no tām, kas ar visu samierinās. Viņa skaidri pateica, ka viņai nepatīk viņa dzīvesveids." Viņu nemierīgās attiecības iezīmēja pastāvīgi strīdi, verbāla vardarbība un ilgi klusēšanas periodi, liekot jaunajai Šarlīzei justies izolētai klusajā, bet saspringtajā mājsaimniecībā.
Lai gan viņas tēvs, Šarlīze teica, bija biedējošs vīrietis un uzvedās draudīgi — piemēram, brauca dzērumā un teica briesmīgas lietas —, viņš nekad viņu nesita.
"Viņš mani nesita un nemeta pret sienu," viņa teica, "bet verbālā vardarbība kļuva tik ikdienišķa, ka to uztvēru kā normālu parādību."
Kad Šarlīzes māte Gerda Džeikoba Alleta Marica pirmo reizi apsvēra šķiršanos, viņai bija apmēram 12 vai 13 gadi, un pati ideja šķita sveša un biedējoša. "Es gandrīz mēģināju pierunāt viņu palikt, jo alternatīva man šķita tik sveša," viņa atzina. Bet māte bija apņēmības pilna aizsargāt meitu un nosūtīja viņu uz internātskolu, lai pasargātu no toksiskās vides.
Liktenīgā incidenta nakts sākās gandrīz normāli. Šarlīze un viņas māte devās uz kino, un, atgriežoties mājās, saprata, ka mājas durvis ir aizslēgtas. Nespējot nokļūt mājās, viņas devās uz netālu esošo onkuļa māju, kur viņas tēvs dzēra - nekas neparasts. Tomēr tur notika neliels incidents, kas dramatiski saasināja situāciju: Šarlīzei steidzami vajadzēja uz tualeti, un viņa ieskrēja mājā, nesveicinājusies ar visiem, ko viņas tēvs uztvēra kā necieņu.
"Dienvidāfrikā cieņa pret vecākajiem ir ļoti svarīga lieta," viņa paskaidroja. "Un viņš jau bija tādā stāvoklī, ka uzreiz sāka domāt: "Kāpēc tu neapstājies? Par ko tu sevi uzskati?""
Kad viņi devās prom, Šarlīze pirmo reizi mūžā pateica mātei, ka viņiem jāatstāj tēvs. "Es nekad nedomāju, ka šie vārdi kādreiz iznāks no manas mutes," viņa atcerējās. "Bet, kad es devos prom no tās mājas, es sapratu, ka kaut kas ir mainījies. Un arī mana māte to saprata." Tajā naktī viņa devās gulēt ar spēcīgu priekšnojautu. "Mans logs pavērās uz piebraucamo ceļu, un, spriežot pēc tā, kā viņš iebrauca pagalmā, es varēju pateikt, cik dusmīgs, neapmierināts vai nelaimīgs viņš bija. Es vienkārši zināju, ka notiks kaut kas slikts."
Viņas bailes piepildījās. Viņas tēvs iebrāzās mājā un sāka šaut cauri tērauda durvīm (mājā visās istabās bija tērauda durvis), skaidri norādot, ka viņš vēlas viņas nogalināt. Šarlīze un viņas māte ieslēdzās guļamistabā, turot durvis ar saviem ķermeņiem. "Un te nu ir pats trakākais: neviena lode mums netrāpīja," viņa atcerējās. Vēstījums bija skaidrs: "Es tevi šovakar nogalināšu. Tu domā, ka es nevaru tikt cauri šīm durvīm? Skaties."
Kad viņas tēvs devās uz seifu, lai paņemtu vēl ieročus, māte pieņēma sekundes simtdaļas lēmumu, kas uz visiem laikiem mainīja viņu dzīvi. Vispirms viņa izšāva gaitenī — lode vairākas reizes rikošetēja un ievainoja viņas tēvoci rokā. Tad viņa uzbruka savam vīram un nošāva viņu. Incidents tika atzīts par pašaizsardzību, un pret Gerdu netika izvirzītas nekādas apsūdzības.
Pēc tam, kā stāsta Šarlīze, viņas māte "nekavējoties saņēmās" un turpināja savu dzīvi, jau nākamajā dienā sūtot meitu uz skolu. "Viņa vienkārši teica: "Mēs iesim tālāk." Tas varbūt nebija veselīgākais veids, kā tikt galā, bet mums tas nostrādāja," atzina aktrise. Viņas māte vēlējās, lai viņa nekavējas pie šīs traumas un nedzīvo tajā.
