Pēdējos gados arvien biežāk tiek runāts par Mazo Arkādiju - nelielu parku, kas atrodas iepretim Arkādijas parkam. Parks ir privātīpašumā un gadiem netiek pienācīgi kopts, taču vēl arvien ir populāra apkārtnes cilvēku pastaigu vieta, kas vilina ar savu mieru un īpatnējo reljefu.
Pēteris Apinis ir pētījis Mazā Arkādijas parka vēsturi un atradis vairākus interesantus faktus, tostarp to, ka parka reljefs ir dabīgi veidojusies kāpa, nevis mākslīgs uzbērums. Atklājis arī šīs teritorijas privatizācijas līkločus un tagadējo īpašnieku vēlmi to apbūvēt ar dzīvojamiem namiem.
Komentāros gan zinātāji iebilst: "Būsim godīgi, daļa Vecrīgas arī ir uz kapiem. Un ļaudis tur dzīvo. Ka arī Arkādijas parku neviena dome neprivatizēja. To atdeva zemes īpašniekiem, vai to mantiniekiem. Un jā, pēc sabiedrības protestiem Ušakova laikā tika apturēta apbūve un vienojās ka pilsēta piedāvās maiņai līdzvērtīgu zemes gabalu apbūvei. Taču vienoties neizdevās, lai gan zemes īpašnieku pārstāvji saka , ka nekas neesot piedāvāts un ta nu parka likteni aizmirsa. Līdz nu tas atkal parādījās, jo teritorijas īpašniekiem apnika maksāt par teritorijas uzturēšanu , kas nav mazi lidzekļi un plāno būvniecību..."
Tomēr vislielākā intriga meklējamaMazās Arkādijas zemes dzīlēs - tās slēpjot līķu kalnus, jo tur pēdējo atdusas vietu ir raduši ne tikai 1919. gada Bermonta kaujās kritušie, gan otrā pasaules kara laikā Torņakalna apkārtnē bojā gājušie kareivji.
Pēteris Apinis noslēgumā raksta: "Ja kāds mājas šeit uzcels, tad nešaubos - atnāks kāds grafiti mākslinieks un mājām dos nosaukumu PĪŠĻU MĀJAS. Salīdzinot ar pils spokiem, šeit visiem iedzīvotājiem naktī rādīsies spoku bari."
