Šovā “Slavenības. Bez filtra” Magone turpina rosīties pa māju kopā ar savu jauno kavalieri Edgaru un dara dažādus mājas darbus. Kādā brīdī Edgars, kuram pašam nav bērnu, sāk skaidrot, kā tie pareizi būtu jāaudzina. Tas pamatīgi nokaitina Magoni.
Edgars turpina Magonei palīdzēt dažādos mājas darbos. Viņš pielicis aizkaru stangu un aizkarus un piekodina, ka šajā istabā bērniem nekādas bumbas spēlēšanas nebūs - siena ir veca, instrumenti nav īstie, un stanga knapi tik turas. Magone novērtē, ka viss sanācis smuki un ir pateicīga savam kavalierim,
Kamēr Edgaram instrumenti rokās, Magonei padomā jau nākamais darbiņš, bet Edgars prasa Magonei sameklēt skrūvītēm kādu kastīti, lai tās nepazūd un lai visas vienā vietā. Magone gan uzskata, ka viņai gar tām nav nekādas daļas: “Man liekas, tās ir vīriešu darīšanas, ne jau manējās, tā kā liec kastītē, nes uz garāžu.” Viņa nevēlas uzņemties atbildību par Edgara skrūvēm.
Pēkšņi Edgars sāk filozofēt par bērnu audzināšanu: “Kārtība mūsdienu Latvijā pie liberālisma vienkārši nav iespējama. Jo bērni ir izlaisti līdz nejēgai, viņi ir aizsargāti ar likumu nezin kāpēc. Un izlaisti tik tālu, ka viņiem ir tikai tiesības, bet nezina, ka ir arī pienākumi un atbildības. Manā laikā bija tā - melo - sprādze! Tā biju uzaudzināts es, tā bija uzaudzināti mani brālēni.”
Edgars uzskata, ka mājas darbi nav jādala, jo ģimene ir komanda - kurš redz, ka darbs jāizdara, tas arī izdara. Magone gan saka, ka nav tik vienkārši, ja bērni ir vairāki, jo viņi norāda viens uz otru. Edgars tādu visatļautību neatzīst: “Ir jāieaudzina, ka nav tā, ka viens uz otru ar pirkstiem rāda - tas ir nepareizi. Tāds koncepts jau savā saknē ir nepareizs - sāksim ar to, ka nav jādara tas, kas pēc tam jāpārlabo vai jānožēlo. Es jau sīkajiem teicu - ja nezini, pajautā kādam, kas zina.”
Magone par Edgara runām gan ir skeptiska: “Nu kā lai saka - visgudrākie ir tie, kam bērnu pašiem vēl nav. Un tad tie, kam ir, tie ir visur kur vainīgi. Man jau pirmais cepiens - jau sāk mani aiztikt!”
