Lģendārā aktrise Mirdza Martinsone Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" sarunā ar žurnālistu Arni Krauzi pievērsās arī tēmai par krievu valodu, tās aktualitāti un nepieciešamību šodien.
Fragments no intervijas.
Nu jau arī pēdējos gados, kopš pilna mēroga kara, ir diskusijas, kā mums attiekties pret krievu valodu arī uz teātra skatuves, kā mums attiekties pret Puškinu vai citiem krievu autoriem, vai komponistiem. Vieni saka - krievu valodu, kultūru nevajag jaukt ar politiku, citi saka - tā ir arī agresoru valoda. Vai jūs par to esat domājusi?
Nē, nu es saprotu, ka jārunā ir latviski. Latvijā jārunā latviski. Bet, ja es braucu taksometrā, kur ir cilvēks, kurš saka: es esmu no Ukrainas, un es runāju krieviski, man viņam jātic, bet šobrīd jau visi var pateikt, ka viņš ir no Ukrainas un tāpēc runā krieviski.
Kā ar krievu autoru darbu iestudēšanu, piemēram, uz teātra skatuves? Tur tagad vajag kādu pauzi ieturēt?
Es domāju, ka varētu, varētu mazu pauzi gan ieturēt un tad…. Bet tā, ka pavisam aizmirst… Kur man te vajadzēja krieviski izteikties, un es jau vairs [nevarēju], jau valoda sāk aizmirsties.
Valoda jau nav nekas slikts, valoda ir jāzina, arī ienaidnieka valoda esot jāzina.
Arī savā laikā, kad varēja grāmatas par kapeikām sapirkt, man ir sapirktas grāmatas daudz, un es lasu, lai man vienkārši nepazūd valoda. Bet, kas attiecas uz teātri, tas jau viss ir režisora ziņā. No aktiera ir ļoti maz kas atkarīgs. Aktieri ir ļoti atkarīga profesija.
