Raidījumā "Slavenības. Bez filtra" digitālā satura veidotāja Katrīne Sauliete dodas ciemos pie horeogrāfes Linda Kalniņas. Viņa atklāj, ka, pateicoties aktrisei Rēzijai Kalniņai, ir atjaunojusi kontaktu ar savu ģimeni. Iedvesmojoties no Rēzijas piemēra, Linda spējusi atrast ceļu atpakaļ pie saviem tuviniekiem.
Sarunas laikā horeogrāfe un māksliniece Linda Kalniņa atklāj, kā tēva māsa Rēzija Kalniņa spēlējusi nozīmīgu lomu ne tikai ģimenes attiecību atjaunošanā, bet arī Lindas profesijas izvēlē. “Man patīk gleznas. Manai ģimenei ir ļoti tuva māksla dažādās nozarēs. Es Imantu Kalniņu un viņa sievu Agru uzskatu par Liepājas vecvecākiem. Brīžos, kad es tur esmu un uzturos vairāk, es eju ciemos, pusdienās pie viņiem. Mēs dzīvojam ļoti draudzīgi. Es neiepazinu viņu bērnībā, iepazinos, kad man bija 20 gadi, jo neaugu kopā ar tēva ģimeni.
Rēzija ir mana tēta dvīņu māsa. Viņa bija tā, kura aktīvāk izgāja uz šo te komunikācijas atjaunošanu un uzturēšanu. Viņa bija pirmā, ar kuru es satikos un izveidoju kontaktu. Viņa arī bija tā, kas mani aizveda līdz horeogrāfijas ceļam. Es tajā brīdī strādāju būvuzņēmumā, un es mācījos kaut ko pilnīgi citu. Kaut kā caur to es visu mūžu esmu dejojusi, un tā puzle salikās. Es sapratu, ka jāiet mācīties horeogrāfiju. Es to izvēlējos, jo es nekad neesmu gribējusi būt aktrise. Tas nav mans sapnis, bet, ņemot vērā, kā viss ir iegriezies - no kaut kā tu nevari aizbēgt. Pašā bērnība es biju ļoti paklausīga, bet pusaudžu gados gan kļuvu par dumpinieci.
Man ir tas stāsts, kad es aizgāju prom no mājām, aizcērtot durvis un pasakot, ka nekad nenākšu atpakaļ. Un tā arī bija. Man bija 17 gadi, un man bija pirmā lielā mīlestība. Es pat nezinu, kas tas bija. Novembrī, mīnus 18 grādos un vēl ar temperatūru. Es vēl atceros, ka bija kaut kāds skandāls un es pateicu: “Es šeit vairs nekad nedzīvošu.” Mamma brauca pakaļ ar mašīnu, un visi raudāja. Es tā arī neatnācu atpakaļ, bet tas ir labākais, kas notika. Ātrāk vajadzēja nostāties uz kājām,” atminas Linda Kalniņa.
