Piedzīvoto notikumu virkne iedzen Magoni izmisumā, kas liek neviļus meklēt pat dievišķo palīdzību pirms došanās ciemos pie bijušā vīra Venta. “Iebraucām tagad Kandavā, pirms satiekam Venti ir jāaiziet uz baznīcu, jo visi tie ceļa mošķi ir jānokrata nost, lai viņi paliek te, kapos, vai gulēt pie baznīcas,” stāsta Magone.
Taču atkal klāt nākamā ķibele - baznīcas durvis ir slēgtas. “Bērni psiho, gulēt neiet. Tas nav normāli, vajag atbrīvot dvēseli, bet pat baznīca svētdienā ir ciet. Dievs, es vēlos parunāt, bet man nav iespējas. [..] Vismaz pie baznīcas svētajām sienām pieskaršos, ja nekā cita nav.
Dievs, atbrīvo mani no tiem sātaniem, kas man nāk līdzi. Es netieku iekšā, tad es vismaz šādi ar tevi parunāšu. Man bieži vien piesienas un es pieļauju tās ir ļervas. Es pieļauju domu, ka tie ir enerģētiskie piesūcekņi, kas veidojas no cilvēku negācijām. Viņš tev piezīžas klāt pie pleca vai uz muguras, un vienkārši izlieto gan tevi, gan tavas ierīces,” pārliecināta ir Magone.
