Simsons atklāti par domām par pašnāvību un laulības teju iziršanu

© Ekrānšāviņš

TV spēles "SuperBingo" vadītājs Armands Simsons LTV Ziņu dienesta veidotajā videoblogā "Dzīvei nav melnraksta" pastāsta par ļoti smagu krīzes brīdi savā dzīvē.

Viņš stāsta, ka sarežģījumi sākās, kad 2022. gada februārī Krievija iebruka Ukrainā. Līdz ar to visa dzīves mīlestība un lielā dzīves ģimene, kas Armandam bija saistīta ar hokeju un hokeja klubu "Dinamo Rīga", beidzās.

"Uz kādu brīdi beidzos arī es. Zeme zem kājām sabruka. Stabilajam beņķītim, uz kura sēdēju kopā ar hokeja klubu, visas kājas tika atlauztas," atceras Armands. Viņš stāsta, ka emocionāli jutās sagrauts un dzīvojis ar domu - man nekā vairs nav, nekas nebūs, neko nemāku.

Šo visu redzēja arī viņa ģimene. Lai arī viņš nemitīgi izjuta atbalstu no tās un citiem tuviniekiem un draugiem, ticība sev bija zudusi. "Mani uzmundrina vienu nedēļu, divas, ceturto...bet tad arī sieva neiztur un saka - klau, mums ir četri bērni, bet tu tagad esi kļuvis par piekto".

Armands stāsta, ka bijis izmisis, viņš negribēja tikties, runāt ar cilvēkiem. Viņš kļuva ļoti apātisks, depresīvs. Dzīvojis nemitīgā trauksmē. "Tas ir tāds kokteilis, ko nenovēlu nevienam nogaršot," tā Armands. Sievas piespiests apmeklējis divus psihoterapeitus. Taču nolēmis, ka no bedres kārpīsies ārā pats. Ar līdzcilvēku atbalstu.

"Man bija galvā 101 scenārijs, kā es pasaku visiem "paldies", bet pats dodos prom [no dzīves]," atklāj Armands.

Sekoja nākamais posms - viņš atguva pašpārliecinātību, vadīja pasākumus, darīja visu ko. Bet, kā tagad spriež Armands, viņš bija iebraucis otrā grāvī. Viņš bija visur - hiperaktīvs, piesātināts tik ļoti, ka apkārtējiem viņa klātbūtne sāka šķist apgrūtinoša. "Atceros Ziemassvētkos manī dzima pārliecība, ka man visi ir jāapdāvina ar mega dāvanām. Un es plosījos. Bet māsa pateica, ka šādos "svētkos" viņa nevēlas vairs piedalīties," atceras Armands. Arī sieva atzinusi, ka Simsona lavīna viņu "ēd nost", viņš esot kļuvis neizturams un viņai bijusi doma par šķiršanos.

"2023.gada pavasarī nāca nākamais "blieziens" - atkal "iekritu" sevis šaustīšanas periodā - neko nevaru, neprotu, kā parūpēšos par ģimeni. Gulēju 12-14 stundas dienā vai vismaz tēloju, ka guļu. Man viss riebās. Es pat nespēju savu meitu aizvest uz lidostu. Es sēdēju labāk zem segas. Un atkal nāca virsū domas, ka labāk, lai visi dzīvo bez manis. Paldies Dievam, ka nenonācu līdz darbībām. Vērsos pēc palīdzības pie psihoterapteita. Sēdēju uz antidepresantiem."

Kāds tuvs draugs ieteica apmeklēt psihiatru. "Mēs runājāmies ilgi. Pēc psihiatrijas terminoloģijas ieguvu diagnozi 43,1. Nekāda mirstamā kaite. Posttraumatiskā stresa sindroms. Izdegšanas sindroms".

Pamazām viņš sevi atguva un tagad, kā pats saka, atkal bauda dzīvi.

Svarīgākais