“Es visu laiku biju dzīvojis citiem,” sarunā ar žurnāla “Ieva” žurnālisti Aivu Alksni publikācijā “Beidzot smaidu ar abiem lūpu kaktiņiem” atzīst aktieris Ainārs Ančevskis.
Viņš norāda, ka allaž darījis tā, lai citiem ir labi. “Savas dzīves man nebija, un varbūt tāpēc tas bezdibenis beigās izrādījās tik liels. Es nenovēlu nevienam tādu dzīvi, kāda man bijusi. Tā nebija slikta, bet sāpīga. Bet atkal jau - paldies visiem apstākļiem, kas mani izveidojuši par cilvēku, kāds esmu tagad. Ar daudzām negulētām naktīm, asarām un arī ar alkoholu. Bet tas skats uz pasauli varbūt man ir mazliet citādāks nekā cilvēkam, kuram dzīvē ne par ko nav bijis jācīnās. Bija viens, tagad jau ļoti mīļš cilvēks, kas man tajā laikā palīdzēja un tiešām studēja un lipināja kopā,” atceras A. Ančevskis.
Viņš stāsta, ka bijis grūti pieņemt citu cilvēku padomu - jāmīl sevi, jāsāk domāt par sevi. Aktierim tas asociējās ar patmīlību, narcismu.
“Nav jau tādas universālas formulas visiem, kā dzīvot laimīgi,” secina aktieris. Viņš ir pārcēlies uz dzīvi laukos. Pēc šķiršanās tur pārcēlās kopā ar dēlu. A. Ančevskis arī atklāj, ka laukos izveidojis ir ģimeni, bet par to sīkāk nevēlas runāt, vien piebilst - jau kādus divus trīs gadus esot sācis smaidīt ar abiem lūpu kaktiņiem.
