Zināms, ka izteikties Latvijā var jebkurš. Taču, kā redzams rakstnieces Daces Rukšānes profilā, ir tēmas, par kurām reizēm labāk savas domas paturēt pie sevis. Pretējā gadījumā var nonākt viedokļu krustugunīs.
Māsa tikko padeva ziņu no laukiem. Nav vairs mežu. Nav. Kas palicis, tas apzīmēts ciršanai. Mūsu mežs nu ir kā zaļa sala tuksneša vidū. Man kļūst arvien mazāk iemeslu te palikt. Rakstu un raudu.
Toties rakstnieces pārdomas izraisa zemestrīci, jo Rukšāni gan atbalsta, gan noniecina:
Pauls Ķesteris: "Cērt arī Gaujas senlejā pie Līgatnes pārceltuves. Gaujas krastos vēl nē, bet gan jau. Grib būvēt tiltu, iznīcināt lieguma būtību. Darba dienās pāri tiltam pārceltuves vietā brauktu aptuveni pieci cilvēki, skatoties uz zudušu ainavu. Mežs nav koki, bet ekosistēma. Tā ir ainava, vērtība un mantojums. Par to neatkarības cīņās krita tūkstoši - lai mums tagad būtu sava zeme, par kuru rūpēties pašiem."
Silvija Aperāne: "Neviens ar varu nevienu Latvijā netur! Nav vēlme Rukšānes kundzei dzīvot Latvijā, tad laimīgu ceļu uz citu zemi."
