Latvijas viena no bagātībām ir meži. Tiesa, mežizstrāde notiek triecientempā salīdzinājumā ar jaunaudžu augšanu.
"Māsa tikko padeva ziņu no laukiem. Nav vairs mežu. Nav. Kas palicis, tas apzīmēts ciršanai. Mūsu mežs nu ir kā zaļa sala tuksneša vidū. Man kļūst arvien mazāk iemeslu te palikt. Rakstu un raudu," lasāms rakstnieces Daces Rukšānes ierakstā.
Māsa tikko padeva ziņu no laukiem. Nav vairs mežu. Nav. Kas palicis, tas apzīmēts ciršanai. Mūsu mežs nu ir kā zaļa sala tuksneša vidū. Man kļūst arvien mazāk iemeslu te palikt. Rakstu un raudu.
— Dace Ruksane (@Ruksane) May 5, 2023
Armands: Līdzjūtība. Man arī ļoti viss pa bērnības takām patukšots. Daļā arī vienkārši saceltas mājas, attiecīgi nekāda stādīšana nenotiks. Kādreiz 10 min rādiusā varēja piesēņot pilnu sēņu grozu, tagad pa 2h var būt un var nebūt.
Sarmīte: Ak! Man visvairāk sāp, ka nocirsti tie meži, kur vectēvs veda sēnēs un tātad es tās vietas zinu. Vectēva vairs nav, bet tās vietas bija kā tāds man atstāts noslēpums
Uldis: Es gadus daudzpadsmit atpakaļ nopirku īpašumu laukos - mežs apkārt, klusu, nevienu neredzu. Tagad tikai no vienas puses vēl (pagaidām) ir koki. Un redzu kaimiņu mājas... Jā, skatiens var ieskrieties, bet tur nevar neredzēt tos celmus...
Žanete: Tagad griež tā, kā nebūtu rītdienas. Tik skumji.
