Jaunā Rīgas teātra (JRT) režisors Alvis Hermanis sociālajā tīklā facebook publicējis ierakstu, kurā skarbi izteicies par bijušās Vācijas kancleres Angelas Merkeles lomu pēdējo gadu notikumu kontekstā.
"Ieskatīties patiesībai acīs daudziem negribās, bet tomēr nāksies - uz visu progresīvo un gaišo spēku iemīļotās vācu pensionāres sirdsapziņas nu ir simtiem tūkstošiem nogalinātu cilvēku. Jo, ja nebūtu viņas "Stokholmas sindroms" ar krieviju, tad Ukraina būtu aizsargāta gan 2014., gan 2022.gadā," sociālajā tīklā facebook raksta A.Hermanis.
"No personīgās pieredzes arīdzan atceros - viņa 2015.gadā kategoriski bija pret NATO klātbūtni Baltijas valstīs. Neaizmirsīsim arī par postu, ko viņa Rietumeiropai noorganizēja 2015.gada vasarā. Daudz jautājumu visiem Merkeles faniem. Kurā pusē viņi ir," vaicā JRT režisors.
"Krievija vienalga būtu kaut kur un ar kaut ko karojusi. Viņus karam gatvoja jau ļoti sen - visa kultūra un ideoloğija bija pilna ar kara tēmu. Ja šì valsts neizjuks, viņi karos atkal," pie publikācijas norādījusi kāda facebook lietotāja.
"Viss sākās daudz senāk - tad, kad Ukraina atteicās no atomieročiem. Ja viņai tādi joprojām būtu, šaubos vai fīreram paurī rastos tādas domas. Rasties jau rastos, bet tur arī viņas paliktu," norādījis kāds cits facebook lietotājs.
"Visi tomēr labi atceras, ka tieši viņas laikā attīstījās Nordstream2, ka vācu austrumu politika tika pilnībā korumpēta no Krievijas puses, ka Merkele darīja visu iespējamo, lai Ukraina netuvotos NATO, ka tieši viņa noraka vācu atomenerģijas konceptu, ka tieši viņa pieradināja pasauli pie domas, ka Putina Krievija ir uzticams partneris. Pat oportūnists Kisindžers tagad saka: "Ukrainas karš ir Merkeles karš". Un Šolca uzvedība ir tikai sekas," savu viedokli pauž A. Hermanis.
Viņš pastāsta par tikšanos un abu sarunu 2014. gadā Zalcburgā, Austrijā.
"2014. gada vasarā es Zalcburgas festivālā iestudēju operu "Il Trovatore". Markele ar vīru ir lieli opermūzikas fani un pirms ģenerālmēģinājuma viņi uzaicināja mūs pusdienās - Placido Domingo, Annu Ņetrebko un mani. Tā kā aktieriem ātri vajadzēja iet prom, lai gatavotos izrādei, paliku tikai es un tādējādi man bija pusotru stundu gara saruna pie pusdiengalda ar Merkeli praktiski divatā. Runājām mēs krieviski, valodā, kuru viņa kopš skolas laikiem zina varbūt labāk nekā angļu. Viņai bija neparasti dzidri zilas acis un nenoliedzama harisma. Runājām mēs gandrīz tikai par vienu tēmu, - par Putinu. Nupat bija notikusi Krimas okupācija. Varēja saprast, ka Merkele vienlaicīgi cenšas izprast Putina loģiku, baidās no viņa, bet tai pašā laikā izjūt lielu bijību. Viņa man atklāja, ka Putins visu laiku pret viņu izturas ar ironisku augstprātību un neuztver gluži nopietni, uz svarīgiem jautājumiem parasti cenšas atbildēt ar saviem firmas jociņiem. "Viņš mūs, rietumu politiķus, uztver kā īslaicīgus pagaidu ierēdņus, nevis kā savu zemju valdniekus", viņa teica.
Tā kā neesmu politiķis, viņa ar mani dalījās ar dažādiem privātiem ar Putinu saistītiem stāstiem, no kuriem man bija skaidra viņu psiholoģiskā saikne un atkarība vienam no otra.
Atceros arī, ka tai vasarā ļoti aktuāla bija ideja par NATO karavīru izvietošanu Baltijas valstīs. Izmantojot izdevību, arī es centos viņai šo ideju reklamēt, bet viņa uzreiz bija kategoriski pret. Uz manu jautājumu - kāpec?, viņa atbildēja: tas varētu vēl vairāk sakaitināt Kremli.
Tāpēc faktiski sanāk, ka šībrīža traģēdija tomēr ir Merkeles mantojums. Paldies Dievam, viņas mantojums ir arī Brexit, kuram pateicoties angļi un Džonsons tagad ir neatkarīgi no ES un var atļauties būt drosmīgi," uzskata režisors.
