Ilona Balode savā grāmatā "Ielu muzikantu piezīmes" atklāj, ka reiz sadūrusi savu vīru Rolandu Ūdri jeb Ūdrīti.
"Manas dusmas ir vētrainas un nežēlīgas, es nespēju dusmu uzliesmojumā noskaitīt līdz desmit un kontrolēt elpošanu. Dusmās pārvēršos par niknu, trakojošu stihiju. Atceros, ka reiz pašā sākumā, kad ar Ūdri bijām tikko sagājuši kopā, kādā nereizē iedūru viņam ar nazi kaklā. Pavisam nedaudz, tikai naža galiņu, kādu puscentimetru. Patiesībā tas pat nebija dusmu uzplūds. Tā bija izklaide. Ūdris bija aizmidzis. Iepriekšējā vakarā viņš mani par kaut ko bija nokaitinājis. Lielā dusma bija pārgājusi, taču neizteikts aizvainojums kaut kur iekšā gruzdēja. Tā nu es no rīta pielavījos viņam klāt ar savu tuteni un drusku pamēģināju, kāda ir sajūta, kad iedur cilvēkam. Brīnumainā kārtā nazis iekšā slīdēja ļoti viegli. Man vienmēr pirms tam bija šķitis, ka iedurt ir pagrūti, ka ķermeņa pretestība ir lielāka. Iespējams, citās ķermeņa daļās tā arī ir, bet kaklā nazis iet iekšā viegli. Varbūt man bija labs nazis. Ūdris pamodās no dūriena un bija ļoti pārsteigts," raksta I. Balode.
Jau ziņots, ka iznācis Ilonas Balodes apjomīgais (1520 lappušu!) otrais darbs "Ielu muzikantu piezīmes". Grāmatā, kuru viņa rakstīja septiņus gadus, skaudri nolasās divi laikposmi: pirms un pēc liktenīgās dienas, kad Rolandu Ūdri notrieca auto. Vēstījums plūst negantā straumē, savā ceļā aizraujot līdzi itin visu: labos un sliktos brīžus mūziķa un rakstnieces kopdzīvē, mijiedarbošanos ar tuviniekiem, draugiem un paziņām, ceļojumus, kas notikuši pirms un pēc Rīga-Pekina aprakstītā laika. Vārdu sakot, šī ir līdz kailumam un vēl dziļāk atklāta grāmata par Ūdrīti un Balodi. Viņu sastapšanos, kopīgajiem klejojumiem un mājuptiekšanos. Radīšanu un graušanu. Legālām un nelegālām vielām un vieliņām, kas paplašina apziņu un sašaurina iespējas - vai otrādi. Šis ir traks pārītis, un traka ir arī grāmata.
