"STV pirmā" šīs sezonas pirmajā raidījumā "Kad viņas satiekas" viesojas eksprezidente Vaira Vīķe - Freiberga. Viņa atceras skaudro laiku, kad bēgļu nometnē Vācijā nomira viņas māsiņa Mārīte.
V. Vīķe- Freiberga atzīstas, ka bērnībā bija domājusi, ka nomirt vajadzēja viņai, nevis māsiņai un viņa ilgi sevi vainoja, ka dzīva bija palikusi tieši viņa.
"Bēgļu nometnē janvārī mūs izmitināja barakās, kas kā bija redzams, iepriekš bija bijušas koncentrācijas nometne. Mūs iedzina telpā, kurā bija dušas un visiem lika izģērbties un iet zem ledusaukstas dušas. Māsiņa jau bija saaukstējusies un arī viņu lika tajā aukstumā izģērbt. Mamma gan pūlējās pierunāt, lai neliek to darīt tik mazam un vārgam zīdainītim, bet viņā neviens neklausījās. Pēc dažām dienām māsiņa nomira..." stāsta Vaira Vīķe-Freiberga.
Kad joprojām atceras to morkli, kad viņa, pati tobrīd vēl bērns, ieraudzījusi māsiņu guļam morgā starp daudziem citiem līķiem. "Man bija sajuta, ka māsiņai ir nozagta dzīve," saka V. Vīķe- Freiberga.
Pēc tam viņa ilgi mocījās ar sajūtu, ka nomirusi "nepareizā" māsa, ka vajadzējis nomirt viņai. "Es biju lasījusi pasakas par sērdienīti, skatījusies izrādi "Maija un Paija", kurā ir īstā mātes meita un sērdienīte. Es biju sērdienite, jo mamma bija apprecējusies otro reizi un jaunajā laulībā piedzima māsiņa Mārīte," stāsta V. Vīķe- Freiberga. Tāpēc viņa bija domājusi, ka nomirt vajadzējis viņai.
