"Karā ir skaidri jāpasaka, kurā pusē tu stāvi, un mūsu slavenāko komponistu attieksme liek vilties. [..] Mazliet jāsaprot, ka es provocēju. Es apzinos, ka es esmu provokators. Es uzdodu jautājumus. Domājiet paši, jo jums ir iespēja domāt," Zigmars Liepiņš stāsta par drosmi un brīvību, kas ir īpaši nepieciešams laikā, kad Ukrainā notiek karš, raksta portāls "LSMM.lv".
Zigmaram Liepiņam ir svarīga personības brīvība, un, kā norāda pats komponists, viņš ir cilvēks, kura pamatvērtība ir brīvība. Un pirmās emocijas saistībā ar situāciju Ukrainā Zigmars Liepiņš nespēj komentēt, jo vēl aizvien turpinās karš, kas sākās februāra beigās.
"Tās šausmas jau ir ieilgušas. Man ir sajūta, ka pārgājis viens otrā bez pauzes. Tikko bija kovids, divi gadi izslēgti no dzīves, tikko paspējām drusku atjēgties, tā sākās šis pilnīgais vājprāts, kas notiek ukraiņu zemē.
Ar slimību vēl var cīnīties ar kaut kādiem medicīniskiem līdzekļiem, izvairīties, nebūt sabiedrībā, bet no kara nevar aizmukt nekur.
Tas atstāj dziļu nospiedumu. Gan man, gan manai ģimenei, gan visiem cilvēkiem," pašreizējo situāciju komentē Zigmars Liepiņš.
Komponists ir tās paaudzes cilvēks, kurš nav pieredzējis karu, bet tomēr ir piedzimis laikā, kad vēl bija dzīvs Padomju Savienības līderis Josifs Staļins. No savas jaunās grāmatas "Mūzaīka" Zigmars Liepiņš gan izsvītrojis teikumu - "es varu būt laimīgs, jo esmu izdzīvojis dzīvi bez kara", jo pašlaik īsti patiesība tā vairs nav. Viņš ir dzīvojis totalitārā režīmā, kurā karu nepieredzēja, taču viņš norāda, ka tagad kara drauds ir ļoti reāls un klātesošs:
"Vēl tas man radīja pārdomas, ka - cik interesanti, ka mēs uztveram ukraiņus sāpīgāk nekā, piemēram, ja kaut kas tāds notiek Āfrikā.
To mēs laikam neesam iemācījušies vai arī nevaram tik līdzvērtīgi izjust, jo mums ukraiņi tomēr ir tuvāka tauta, jo Padomju Savienībā mēs esam dzīvojuši kopā zem viena karoga. Tās ir ļoti reģionālas un ar mums saistītas lietas."
Zigmars Liepiņš uzskata, ka Krievijai vienmēr ir bijušas impēriskās ambīcijas, kuras arī pašlaik Vladimirs Putins mēģina realizēt ļoti agresīvā veidā. "Tāpēc jau mums ir tas bīstamais moments par jūru, kas mums ir tuvumā un kas ir nepieciešama izeja. Un ko darīja Pēteris I beigu beigās? Tas bija ceļš uz jūru - viņam vajadzēja gan Melno jūru, gan Baltijas jūru. Abas šīs jūras bija mērķi, kā šai impērijai bija jāpaplašinās, un es domāju, ka nekas nav mainījies šajā lietā. Jautājums ir par to, vai mēs pašlaik esam vairāk pasargāti," spriež Liepiņš.
Savukārt, komentējot patreizējo situāciju Krievijā, komponists ir skarbs, norādot, ka Putins nav vienīgais, kam jāuzņemas atbildība par notiekošo - Krievijas tauta ir līdzatbildīga kara noziegumos.
"Putins ir gala rezultāts, pati spice. Bet, ja nebūtu šī apakšējā piramīda, Putins nevarētu rasties tukšā vietā.
Ja jau iepriekš būtu bijusi demokrātiska valsts ar nepieciešamību pēc demokrātijas, ar nepieciešamību pēc brīvībām, tad Putins nevarētu rasties. Bet viņš jau radās leģitīmā veidā kā prezidents, un pēc tam jau sākās visas kombinācijas ar konstitūcijas maiņām. Būtībā viņš ir tāds autokrāts, kurš ir pārkāpis jebkuras civilizācijas normas. Bet to dara fons, kas viņam ir apakšā. Un viņš strādā uz savu auditoriju, ne jau uz citām auditorijām," atklāts ir Liepiņš.
Sociālajā tīklā "Facebook" komponists visai tiešā valodā komentē dažādas aktualitātes, protams, arī par karu Ukrainā daudz raksta. Vienā no saviem "Facebook" ierakstiem viņš raksta: "Katrs mēģinājums pateikt, ka pie šī šī necilvēcīgā KARA ir vainīgs tikai Puķka un viņa morālo kropļu kliķe, nav tiesa. Vainīga ir visa krievu tauta. Mūžīgi mūžos! Kā arī daži Latvijas komponisti." Zigmars Liepiņš ir atklāts, ka viņam patiešām nepatīk dažu latviešu māsklinieku nostājas:
"Šis ir laiks, kurā skaidri un gaiši jāsaprot, kurā pusē tu stāvi. Te nav, ka varam tā pa druskai. Te ir kā sieviete - vai nu ir stāvoklī, vai nav stāvoklī."
"Ja kāds komponists ir nostājies pusē, kurā ir Putina krekliņi, kā ir presē publicēts. Par Imantu Kalniņu konkrēti. Man ir žēl, ka tā ir. Tāpēc, ka es viņu pietiekoši labi pazīstu ļoti sen. Es viņu pazīstu no 70. gadu sākuma, no 60. gadu beigām. Vilties cilvēkā, kurš man ir bijis kā zināmā mērā... Nevaru teikt, ka būtu bijis Imanta Kalniņa sekotājs un fanātiķis, ka viņš man bijis elks. Es saprotu, ka visādos laikos vajadzēja... Bet kad tā patin atpakaļ, beigu beigās par Ļeņinu jau viņš rakstīja Dziesmu svētku dziesmu. Tas stāsts ir, cik esmu dzirdējis, ka Imants Ziedonis to gabalu uzrakstīja bez tā Ļeņina. Jābūt ir tiešām... nu jā, grūti atrast tādus komentārus, kā tik ļoti…" arī šoreiz Zigmars Liepiņš ir tiešs.
Komponists atklāti pauž savu viedokli arī par maestro Raimonda Paula darbībām publiskajā vidē saistībā ar notiekošo Ukrainā:
"Es domāju, ka Paula pozīcija arī ir pavisam dīvaina. Tas, ka viņš tagad ar Ukrainas orķestri kaut ko uzspēlēja kopā, neko nenozīmē.
Viņa pirmais paziņojums bija, ka miers ir vajadzīgs, bet principā viņš no visa tā norobežojas. Ka viņam ir personiskas lietas, ka Lana (Raimonda Paula dzīvesbiedre - red.) slimnīcā. Visādi jau var gadīties ar slimību, bet pozīcija, teiksim, attiecībā pret šo Ukrainas karu, ir tāda, kas man liek šaubīties par to. Es tomēr domāju, ka tur lielā mērā spēlē lomu tas, ka droši vien bijušas pietiekoši labas attieksmes ar [Pjotru] Avenu, piemēram. Iespējams pēc tam pateikt, ka tie visi ir aplami, nav tik vienkārši."
"Es nezinu, kāpēc tas tā ir. Man ir grūti pateikt. Bet es nejūtu nepieciešamo spēku. Tas beigu beigās atsaucas uz ne jau to, ko es te saku, bet tas atsaucas uz to, ka parādās cilvēki, kuri būtībā ir Putina pusē. Un tad šajā komunikācijā ir ārkārtīgi svarīgi un ir nepieciešams atrast pareizos vārdus.
Un tie vārdi ir jāatrod valdībai, nevis mums, pie galda sēžot. Viņi ir tie, kas nosaka to toni, kurā mēs tālāk ejam un dzīvojam. Un tad tikai seko, vai mēs tam piekrītam vai nepiekrītam. Bet tai formai ir jānāk ārā līdz mums, un es to neredzu," norāda Zigmars Liepiņš.
Tomēr redzot, cik daudz Latvijas iedzīvotāji ir palīdzējuši ukraiņiem - tas Zigmaram Liepiņam raisa cerību. Viņš uzskata, ka tas runā par labu latviešu tautai, pierādot to, ka kara šausmu laikā viss vēl nav zaudēts - cilvēcība vēl pastāv.
"Mazliet jāsaprot, ka es provocēju. Es apzinos, ka es esmu provokators. Es uzdodu jautājumus. Es veicinu domāšanu. Domājiet paši, jo jums ir iespēja domāt," uzsver Zigmars Liepiņš.
