Komentāri: Zigmars Liepiņš par Uzvaras pieminekli: Es būtu par radikālākiem mēriem

Ko var muļļāties. 32 neatkarības gadi ir skaidri pierādījuši, ka ir vesela liela armija krievu cilvēku, kas nevēlas būt lojāli valstij, kurā dzīvo. Nav tikai saprotams, kādēļ viņa te joprojām dzīvo, bet nebrauc uz paradīzes zemi Krieviju. Izskaidrojums tam varētu būt tikai viens-viņi cer, ka Krievija no jauna okupēs Latviju. Tādēļ atbilde viņiem jābūt tikai vienai - nojaukt pieminekli. Un nevis klusiņām un nemanot, lai tik viņus nesadusmo, bet gan tieši otrādi - ar lielu troksni, un nogriezt viņu cerības uz atkārtotu okupāciju kā ar nazi! Un katru protestētāju ar konvoju pavadīt līdz robežai.

Pareizi. Un tā vietā uzcelt kaut kādu abstraktu sūdu uz kociņa NATO atbrīvotājiem. Nesaprotu, kāpēc mākslinieki, kuru stiprā puse nu pavisam nav politika, bāž savu degunu, kur neprasa. Nu labi, Zigis jau vecs, kaut gan padomju vara viņam gan pāri nedarīja, bet daudziem nāksies atkal kažokus pāršūt, taisnoties, gorīties, smaidīt un tēlot. Vispār jau bohēma un šmotku maiņa ir tā joma, kas pa īstam māksliniekiem labi padodas. Protams, vēl zīmēšanās, kur vajag un nevajag (te vienu nabadzīti no dzīvokļa metot ārā). Tā sakot - lai tauta neaizmirstu, ka vēl eksistē un elpo.

Atraduši ar ko karot, ar piemineku tieši kā Don Kihots ar dzirnavām, kam tas ir vajadzīgs? Vajag saliedēt sabiedrību, nevis tracināt vienam otru. Šo pieminekli var piemēram, nedaudz pāŗveidot un veltīt Ukrainas uzvarai par rašistiem pašreizējā karā. Tas nebūtu tik ļoti sarežģīti un nekas nav jānojauc.