nu tas gan ir par daudz!
Es arī nevaru atturēties (ja Dž.Dž.Džilindzēram tā labāk izklausās) no cigaretes. Es arī smēķēšanu izjūtu, kā baudu. Tas tukšums, kas paliek, ja atturās no smēķēšānas, vismaz man, salīdzināms ar LOMKĀM, kas līdzvērīgas dziļi un patiesi mīlēta cilvēka zaudējumam. Ir jāmeklē kaut kāda alternatīva, prasās ar kaut ko aizpildīt kaifiņu. Citi aizēd, tāpēc pieņemas svarā, citi atrod iekšēju motivāciju, kas stiprāka par Viltus Mazo Kaifiņu.
Nu jā, nav viegls uzdevus, atrast tik spēcīgu motivāciju (motivāciju sajūtu līmenī
Nav jau tik traki. Kāmēr biju stāvoklī un baroju bērniņu ar krūti, atmetu pilnīgi visu uz 4iem gadiem. Pilnīgi visu, kas var kaitēt mazulim.Kad jau paudzās, tad jau atkal pīpēju, kaut gan varēju atmest. Tādi, nu ir tie kaitīgie ieradumi. Darbā atrodoties es vairāk pīpēju, nekā mājās atrodoties.
Ui, mīļā sirds, tas gan nav smuki...
Bet tā ir, es tagad mājās taisot remontu nopīpēju, tikai 3-4 cigaretes dienā. Kad nav ko darīt, tad trīsreiz vairāk. Par darbu es domāju algotu nodarbi. Pa cik jau 7 gadus atpūšos ar invaliditāti, tad zelēju līdz nelabumam.
Die's pas' .
Izskatās jau arī tas Rupeiks pēc veca izpūtēja.
Nošņaucies