FOTO: Dita Lūriņa parāda, cik skaisti atzīmēta tēva jubileja

Savu 70 gadu jubileju 4. februārī atzīmēja Nacionālā teātra aktieris un režisors Valdis Lūriņš. Ar skaistiem kadriem no svinībām pandēmijas laikā sociālajā vietnē Instagram dalījusies režisora meita, aktrise Dita Lūriņa.

"Jubilārs starp lampiņām un apsveikumiem," par svinību norisi raksta Dita. Kā novērojams, dzimšanas dienas svinības notikušas mājas pagalmā un tām par godu dārzs izrotāts ar svētku lampiņām un karodziņiem.

Visiem viesiem sejas klājušas sejas maskas.

Tikmēr komentāros pie attēliem cilvēki turpina nodot sveicienus režisoram, vēlot daudz laimes un sajūsminoties par skaisto svētku noformējumu.

Valdis Lūriņš ir latviešu režisors un aktieris. Dzimis 1951. gada 4. februārī Krasnojarskas novada Tūrā, kur bijusi izsūtīta viņa mamma.

Latvijā atgriezies pēc Staļina nāves, beidzis Rīgas 49. vidusskolu (1969), 1975. gadā absolvējis Konservatorijas Teātra fakultāti kā aktieris, pēc tam studējis režiju, diplomdarba izrādi iestudējot 1983. gadā.

Jau vidusskolas gados piedalījies Dailes teātra izrādēs “Motocikls” un “Idiots” Pētera Pētersona režijā, tālab mūža garumā Pētersonu uzskatījis par savu skolotāju, un arī savu izrāžu stilistikā radoši turpinājis “dzejas teātra” principus.

Kopš studiju beigšanas strādājis Nacionālajā teātrī, regulāri iestudējis izrādes arī Liepājas teātrī.

70. gadu otrajā pusē izsācis Teātra dienu tradīciju Doma laukumā, kas tapusi kā aktieru pašiniciatīva, pulcējot daudz skatītāju. Pēc trim gadiem pasākumam kļūstot “oficiāli” atbalstītam, Lūriņš no tā aizgājis.

Kopš 1975. gada Latvijas Nacionālā teātra aktieris un režisors.

Jau ar pirmo patstāvīgo darbu - A. Upīša “Spartaka” iestudējumu, kas tapis kā ārpusplāna darbs kopā ar kursabiedriem, Lūriņš ieguvis avangardiska režisora slavu un jaunu cilvēku protesta gara izteicēju. Daudzās viņa izrādēs šis protesta gars saistīts ne tikai ar neapmierinātību par ierobežotu cilvēka brīvību padomju ideoloģijas apstākļos, bet galvenokārt par nacionālo apspiestību un nepieciešamību saglabāt savu identitāti, latvisko dzīvesziņu. Šī perioda nozīmīgākie darbi ir A. Upīša “Žanna d'Arka” un “Mirabo”, O. Vācieša “Kārais lauks”.

Valdis Lūriņš ir viens no retajiem režisoriem, kas labi izjūt dzejas valodu un poētisko izteiksmi, vienlaikus, aktīvi darbodamies amatierteātru režisoru profesionālajā apmācībā, Lūriņš tikpat labi izjūt sava laika tendences un noskaņojumu Latvijas reģionos. Tāpēc viņa režijā vienlīdz labi sadzīvo gan teatrālais L. Stumbres “Suns”, poētiskie Ē. Remarka “Trīs draugi”, grandiozais Liepājā veiktais “Kaupēn, mans mīļais” inscenējums, dzīves gudrā V. Belševicas “Bille” Nacionālā teātra mazajā zālē un abas Danskovītes “Latgola.lv - 1” un “Latgola.lv -2” izrādes.

Viņa kontā ir arī trīs lieliskas izrādes bērniem - “Punktiņa un Antons” Liepājā, “Emīls un Berlīnes zēni” un “Momo” Nacionālajā teātrī.

Visticamāk, nozīmīgākais Lūriņa darbs, kas sasniedzis visplašāko auditoriju un radījis lielāko rezonansi ir ārpus teātra sienām veiktais Z.Liepiņa un M. Zālītes rokoperas “Lāčplēsis” iestudējums 1988. gadā, kas bija viens no Trešās atmodas lielajiem mākslinieciskiem notikumiem līdzās 1990. gada Dziesmu un deju svētkiem.