TV raidījumu vadītāja Rūta Dvinska saviem Instagram sekotājiem atklājusi ilgi slēptu "nepilnību", jo ar ķirurģisku iejaukšanos izdevies novērst.
"Iedomājaties, kā ir, lielāko daļu savas dzīves, sadzīvot ar kādu savu nepilnību un tad pēkšņi vienā dienā no tā atvadīties?! Atvieglojums, jā! Un tikai viens jautājums - kāpēc es to neizdarīju agrāk?!?!
17 gadus es sadzīvoju ar pārplēstu austiņu. Lai kā man patika teikt, ka tas ikdienā nesagādā nekādas pārākās neērtības, jo es taču pati savas ausis neredzu, tomēr tas bija traucējoši ik dienas.
Mans “citādais” izskats bija jau tik pierasts, ka pati nemanīju kā visu šo laiku ar to tieku galā, darbības, lai to padarītu neredzamu, bija kļuvušas par ieradumu.
View this post on Instagram
Katrā filmēšanas reizē nācās domāt par to, lai esmu pret kameru ar “veselo ausi”, ik reiz uzņemot bildi, piedomāju, lai mati aizsedz manu nepilnību.
Ne tādēļ, ka kautrējos no tā, bet cilvēkiem vienmēr bija jautājumi (kas loģiski) un tas novērsa uzmanību. Un, jā, protams, ērtus un skaistus klipšus ir grūtāk atrast kā tādu pat vīru. Tas nav tā pat kā ar dabas dotām citādībām, kā piemēram, manas gaišās uzacis. Tas ir mans, esmu iemācijusies to sev pārvērst par lietu, kas ceļ manu pašapziņu, nevis pretēji. Bet saplīsusī auss bija dumi iegūts notikums, ar kuru vienkārši nācās sadzīvot.
Par pašu operāciju - tā ilga precīzi 15min, noritēja ar lokālo anestēziju. Pēc operācijas bija viena atrādīšanās un pārsiešanas reize, pēc 10 dienām varēja izņemt diegus," atklāj Rūta, kas pateica dakterei par iedrošinājumu un priecājas, ka par šo viņai vairs nebūs jādomā.
TV seja arī iepriekš nav kautrējusies runāt par savu izskatu. Piemēram, iepriekš Rūta atzinusi, ka viņai no dzimšanas ir ļoti gaišas uzacis, kas svešiem cilvēkiem internetā licis pat izteikt nejaukus komentārus, taču viņa mīl šo iezīmi savā izskatā un nevienam pa prieku nedomā savas uzacis krāsot.
Rūta Dvinska ir televīzijas raidījumu vadītāja. Viņa kļuva par raidījuma "Māmiņu klubs" jauno vadītāju, nomainot tā ilggadējo vadītāju Kristīni Virsnīti.
