Viena no pazīstamākajām latviešu modelēm, Ņujorkā dzīvojošā Luīze Salmgrieze atklāj, ka kā modele intensīvā ritmā nostrādājusi desmit gadus, kuru laikā, no vienas puses, guvusi interesantu pieredzi, no otras puses, viņai loti žēl, ka tik ilgu laiku pavadījusi paškritikā un kompleksos, vēstīts Gundegas Rozes materiālā "Skaļa un ar savu viedokli" izdevumā "Ieva".
Luīze atklāj, ka visu laiku cieta no modes industrijas milzīgā spiediena un dzīvoja bailēs.
"Visgrūtāk ir pieņemt, ka darbā vispār netiec uztverta kā cilvēks. Visus šos modeles gadus esmu jutusies kā objekts, ko vērtē - der vai neder. Tevi komentē kā gaļas gabalu," pauda modele.
Pēc Luīzes teiktā, visa industrija ir balstīta uz kompleksiem. Efekts darbojas tā, ka skaista meitene reklamē somiņu, radot ilūziju, ka viņai viss ir perfekti. Un sieviete nopērk somiņu, lai būtu kaut nedaudz līdzīgāka modelei. Tas, pēc Luīzes teiktā, ir toksiski - dzīt cilvēkus kompleksos, lai viņi pirktu preces.
Taču realitātē modelēm nebūt viss nav perfekti - bieži vien meitenes atvemj ēdienu, iet gulēt izsalkušas vai lieto narotikas, lai nevajadzētu ēst.
Arī Salmgrieze vairākus gadus slimoja ar bulīmiju, par ko viņa nevienam neteica.
Luīze arī piebilda, ka 14 gados parakstīja līgumu, kurā bija iekļauts punkts, ka viņai visu laiku jāatbilst parametriem 90-60-90. Nobīde drīksēja būt tikai viens centimetrs. Luīzei nācās mammai (kas ir juriste) izlūgties atļauju parakstīt, jo mammma esot teikusi, ka tas ir katastrofāls.
Samgrieze uzsver, ka, protams, modeles darbā ir bijuši arī skaisti mirkļi, taču vienmēr cilvēks spilgtāk atceras sāpīgo pieredzi, tāpēc par to viņa arī vairāk runājusi.
